Nu jā, tā ir, kolektīvā automātika, pašregulējoša sitēma, kas veicina cilvēku uzvedības vienādošanu (kas pamatā, man šķiet, ir labi, jo ir ērtāk dzīvot pasaulē, kur citu cilvēku uzvedība lielos vilcienos ir prognozējama, nu, nav visu laiku jāuzmanās no negaidītas rīcības - ka tramvajā iekāpjot pirmklasnieks iekodīs kājā, vai tamlīdzīgi).

Es tikai nesaprotu, no kurienes praksē rodas tā vainas sajūta un tas plosošais mulsums, ja spēles noteikumi iepriekš ir zināmi, nu, ka izlēcējus sodīs un tā. Nu, ja es daru kaut ko sabiedrībai nepieņemamu, tad es parasti jau iepriekš labi zinu, kāpēc to daru un kādas būs sekas, attiecīgi esmu atradis tam kaut kādu racionālu pamatojumu, man jau ir gatavas atbildes uz uzdirsieniem, un vispār jūtos kā taisnīguma cīnītājs un tādā garā - nav īsti par ko justies vainīgam. Retu reizi varbūt sajūtos vainīgs tad, kad impulsīvi, nepadomājot esmu pārkāpis kādas sabiedrības normas, nu, ķipa, piedzēries un uzvedies kā kretīns, bet citādi, nesaprotu, par ko tu runā. Tā tiešām ir? Cilvēki mulst un jūtas vainīgi par to, ka tramvajā nesamaksā par biļeti vai par to, ka neēd gaļu?