Points tajā, ka arguments, kāpēc kaut ko darīt, ir tāds, ka "visi tā dara". Un tam pretī tiek mācīts, ka reizēm nevajag darīt, kā visi dara. Un, lai arī gadījumi ir dažādi, tomēr reizē ar to, ka jārīkojas saprātīgi, tiek mācīts, ka jādara tāpat, kā dara citi.
Respektīvi - indivīdam uzmanība tiek pievērsta tikai tad, ja tas kaut ko dara nepareizi. Visos citos gadījumos tiek veicināta kolektīvā automātika. Individuālās, kritiskās domas loma cilvēkā ir tikai tāda, lai koriģētu uzvedību tā, lai tā sāktu saskanēt ar to, kā dara citi. Un, ja retu reizi gadās, ka visi dara uzskatāmi aplami, tad kristiskās domāšanas spēja var pārņemt sistēmu uz pārejas posmu, lai pārnestu sabiedrību jaunā uzvedības automātikas līmenī.
Tas, kas mani šinī fascinē, ir tas, cik sāpīga ir cilvēka pieredze, kamēr viņš glabā ilūziju par personību (un mūsu smadzenes ir veidotas tā, ka individuāla domāšana ir [gandrīz?] neizbēgama). Mums šķiet, ka domājam neatkarīgi, individuāli, loģiski. Taču reāli visa plūstošā dzīve notiek atdarināšanas un pakļaušanās režīmā, kamēr tā daļa, kas uzskata cilvēku par individuālu (un kura mūsu kultūrā ir nostādīta diskursa centrā), principā kalpo tikai kā vainas apziņa. Ja ir tāds "es", tad tas es ir viss sliktais, viss dīvainais, nepareizais, vājais, neiederīgais. Izņemot tās reizes, kad individuālā doma, kā jau minēts, sevī spēj kondensēt sabiedrības kustību un iznest sabiedrību jaunā līmenī (kas ir līderu, vizionāru, elku loma).

Un, jā, ar tiem tekstiem vecāki norāda, ko darīt, ko ne, taču manas domas centrā ir šī problēma, ka mums nākas nonākt plosoša mulsuma pozīcijā, kur reizē gribam būt kā citi, taču pārāk labi spējam apzināties sevi un nereti - censties mainīt pasauli, lai attaisnotu savu sabiedriskajam "mēs" pretīgo "es".