Ne vienmēr viss ir konceptualizēts, sistematizēts. Turklāt, tāda prāta stingrība iespējama, tikai pieturoties pie kādas domu sistēmas. Un tā jau atkal ir kolektīvā doma. Tobiš - tu pārnes savu iekšējo informāciju uz to sistēmu, kura pēc radīšanas jau kļuvusi ārēja. Un tas ļauj tev sevi attaisnot. Bet, ja tāda (un cita) veida morāli atmet, ja apjauš domu sistēmu arbitraritāti, tad vairs nav iespējams būt paštaisnam veidā, kurš spēj ignorēt kolektīvo domu sevī, kura darbojas paralēli ar individuālo. Un tās iekšējās intereses konfliktē. Tu reizē gribi braukt pa zaķi un reizē apzinies, ka kolektīvam tas traucē. Un, ja tu nepieņem ētikas kodeksu, kura ietvaros vari sev sist uz pleca un teikt: redz, cik es patstāvīgs, neatkarīgs, racionāls - es varu nemaksāt un rēķināties ar sekām, kuras arī mierīgi panesīšu, jo man šajā notikumā nav nekā neskaidra - es pats to esmu izvēlējies! - ja nav iespējama tāda veida doma, tad atliek vien gumt zem tās konflikta nastas.
Un ir dažādi cilvēki un dažādās pozīcijās - gan domas, gan dzīves apstākļu, gan citādi - un no katras pozīcijas lietas izskatās citādi. Ir pozīcijas, no kurām cilvēks visu veltī sabiedrībai. Ir citas, no kurām visu veltī sev. Un tad ir pozīcija, kura, cilvēkam esot pārāk godīgam pret sevi, liek viņam respektēt abas iepriekšējās vienlaikus veidā, kas neļauj tās izolēt, kur nu vēl - funkcionāli apvienot.
Nevar to kūku apēst un vēl paturēt. Bet gribas abus. Un nekādi argumenti to nemainīs. Tāpat kā ir grūti nogalnāt mirstošu tuvinieku. Tas atbrīvos viņu no ciešanām, bet domājams, ka teju katrs cilvēks (izņemot galējus psihopātus) saprot, cik neiespējama ir šāda izvēle. Tobiš - cik tā ir Smaga un Sāpīga. Pat ja to izdara.