Ne jau par kino un teātri es runāju. Ikdienas izvēles izdara pašas sevi. Problēmas ir izvēlēm, kurās iesaistīti savstarpēji izslēdzoši principi. Tādi kā "mēs" un "es", kas mums katram piemīt. Un šie principi var darboties ļoti nemanāmi - ne katrs tos sevī atklāj. Reizēm dzīve vienkārši vedusies pārāk viegli un nav bijis vajadzības iedziļināties. Fine by me. Bet pat tad var būt tā, ka reizēm vienkārši nevari atrast mieru, jo ir vajadzīgs gan viens, gan otrs, un dažreiz - reizē. Tipa kā gadījumos par - piektdienas vakarā iet uz krogu vai palikt mājās un strādāt? Sevišķi, ja dedlains ir, teiksim, nākamajā dienā, bet taisni tad pat arī aizbrauc kāds sen nesatikts draugs. Un tad nu jālaužas - draudzība vai darbs. Un, protams, ir daudz vērienīgākas izvēles, smagākas - konceptuālākas - izvēles, kad, apzinoties savu iekšējo pasauli ar "mēs" un ar "es" nākas izdarīt lēmumus par to, vai resursus veltīsi vienam vai otram, bet zini, ka neviena no iespējamajām izvēlēm nav vispārināma un katra no tām būs jānožēlo otras priekšā. Tipa kā saiet kopā ar meiteni, kad zini, ka viss aizies uz grunti. Vai taisīt bērnus, kad zini, ka daļa tevis to nožēlos. Vai sēdēt gadiem bibliotēkā vai laboratorijā, audzējot plecus, lai uz krūtīm vairāk vietas medaļām - bet tajā pašā laikā tu zini, ka upurē draudzības, potenciālas mīlestības, mīļumu, jaukumu, laimi. Un kā tad lai izvēlas?
Turklāt tas izvēles smagums kā katrs smagums uzliek papildu slodzi, un izdarīt lēmumus vispār kļūst grūtāk - sistēma kļūst kūtrāka. Tikmēr cilvēkiem, kuriem paveicies iedzimt un iedzīvoties apstākļos, kuros visas izvēles izdara sevi pašas un nekas nav jāskatās sevī tik dziļi, tiem dzīve iet kā pa diedziņu un viņiem var būt visas tās lietas - nauda, slava un mīlestība. Viņiem nav jātērē laiks uz drūmām pašrefleksijām un godīgām bezizejām. Un tas ir kolosāli - es arī tā gribētu. Bet - katram savs. Neizbēgami un forever. Un tas vēlreiz raksturo to nastu - zināt, ka tu nekad nebūsi "normāls" un "sekmīgs" kā tie, kas nesaprot, ko tu tur zini. Un tas kremt, jo tev viņu priekšā jājūtas vainīgam par to, kas tu neizbēgami esi, kamēr tavs iekšējais "es" var viņus ienīst par to, cik neaprakstāmi stulbi viņi var šķist. Un šajos konfliktos izvēršas tādas titānu cīņas, ka to nevar ignorēt. Tāpēc arī cepiens par "dari kā visi!" pret "nedari kā visi!", jo tur jau tā kauja dzimst. Tur norauj miesu un atsedz kaulus. Tur tevi sakropļo līdz tam, ka, norāvis segu no rāmās debesu un zemes gultas tu uzzini, ka tas, kas starp viņām notiek, ir netīrs un baudpilni naidīgs karš.