Es nevaru balts, jo līdzsvarā
Izgāzties ir komunisma dabā, sevišķi tur, kur darīšana gar ļoti personīgām lietām. Tā nu vissāpīgāko šmuci var izveidot, cenšoties nesāpināt otru, kad tas sāpina tevi pašu. Summā šaize jau tikai pieaug, sevišķi, ja nav nekāda līguma par to, kā šo līdzsvara trūkumu īstermiņā novērst un ilgetrmiņā - vērst par labu jeb atlīdzināt. Labdarība ir bullšits, ja gaidi kaut ko pretī. Labi vēl, ka "valsts" pašdarbnieki neizraksta iedzīvotājiem attiecības: "1 sieva, viegli bojāta; 2 draugi, netīŗi; 3 draugi, tīri; 2 vecāki, kož; 7 radinieki, labāk nebūtu pieminējuši" &c. Tad būtu tas murgs kā ar nodokļiem, kad palikt attiecībās ir svēta lieta, jo doma par brīvu izvēli ir pārāk šausminoša - tu piederi citiem, ne vairs sev, un kā gan drīkst pārkāpt cita īpašumtiesības? Pretruna redzama?
Karoče, ejiet dirst, es jūs visus mīlu!