Iksirugumta ([info]po) rakstīja,
@ 2014-06-30 01:59:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Entry tags:ilūzijas, labais, saprātīgums, stokholmas sindroms, valsts, vara, ļaunais

"Mazākais ļaunums", kārtējā tirāde
Nav tādas lietas kā "nepieciešamais ļaunums" (a.k.a. "mazākais ļaunums"). Ļaunas ir iracionālas, t.i., bezatbildīgas, neaprēķinātas, kaitnieciskas darbības, bez kurām varētu arī iztikt. Dzīvojot saprātīgi, ļaunums pēc definīcijas nav iespējams.
Savukārt, tendence jaukt ciešanas ar ļaunumu, šķiet, nāk no tās pašas reliģijas, kura māca, ka "labs"="paklausīgs" cilvēks. Racionalitāte jeb labais tieši paredz pacietību, apzinātu īstermiņa ierobežotību, ja tas paredz plašāku labumu. Piemēram, [vairumā gadījumu] paciesties pusstundu un padzerties no akas ir saprātīgāk/labāk nekā dzert uzreiz un no peļķes. Taču kultūra tiek mērķtiecīgi virzīta infantilā tūlītējās apmierinātības virzienā - "ēdienu" var dabūt minūtē, "sabiedrība" iespējama, noglaudot kabatas aparātu, līdzīgi - pornogrāfija ir sekunžu jautājums, pat miegam vairs nevajag garīgo līdzsvarotību - pietiek ar tabletēm. Neskaitāmos veidos cilvēku saprātīgums tiek apkarots, un tie sāk spriest nevis saprātīgi (labi), bet gan kaislīgi (gūt (ne nodarīt) pēc iespējas mazāku ļaunumu) - kā bērni vai nabagi.
Tā, piemēram, "valsts" nav kaut kāds "labums", kurš būtu pierādāmi vajadzīgs - tas ir "mazākais ļaunums", jo, lūk, bez šādas varmācības būtu kāda vēl ļaunāka. Pat ja tas būtu iespējams, tad kādā gan veidā pašam nodarīt kādu ļaunumu ir labāk nekā, piemēram, cīnīties pret lielāku? Mazāks ļaunums lielāku neizskauž - tas vienkārši būvē to lēnāk un pamatīgāk. Pīpēt paciņu cigarešu dienā divu paciņu vietā nav nekāds dižais sasniegums - tā ir tā pati padošanās ar "mazākā ļaunuma" ilūziju, kas uz salīdzināšanās (ne uz principu un saprāta) pamata iedveš sajūtu, ka esi labāks, nekā varētu būt. Bet vai tā nav vienmēr? Vai tiešām labs ir mērāms negatīvi? Piemēram, pusļauns ir puslabs? Vai varbūt 99% ļauns = 1% labs? It kā labais un ļaunais būtu kāda kvantitatīva, nevis kvalitatīva parādība! Nozagt cilvēkam 10€ ir okej - jo tas ir kā iedot 10€, ņemot vērā, ka būtu iespējams atņemt 20€! Un noslepkavot 100 cilvēkus ir okej, jo varētu taču nogalināt arī miljonu! Faktiski, tu esi teju vai piedzemdējis 999900 cilvēku! Par to taču var Nobela un Dižģimenes prēmiju dabūt!
Nav tādas lietas kā "mazākais ļaunums". Ļaunums ir ļaunums - tā ir cilvēkam raksturīga izvēle, kāda nav iespējama būtnēm, kuras neoperē ar valodu abstrakti. Ļaunums ir identitātes likuma (a=a) pārkāpums, domas kļūda, nekonsekvence. Labais ir tas, ko dara visa daba - dzīvošana saskaņā ar patiesību. Un kādēļ gan būtu jāizvēlas mazākā nekonsekvence, ja iespējams izzināt un atzīt patiesību? Kādēļ jāuztur varmācīgs zagļu un meļu aparāts, ja tas ir pat lielākais iespējamais ļaunums pasaulē, kurā katrs cilvēks varētu nest daudz vairāk laba, nekā visi "valsts" pārstāvji kopā ņemti? Kāpēc jāsamierinās ar organizētu vardarbību, ja ir iespējama racionāla sadarbība? Kāpēc jāpiedalās valstiskajos svētkos (rituālos), piemēram, balsošanā vai hokeja pielūgsmē, ja "pareizās" komandas uzvara tik un tā tikai nostiprina kaitniecīgo iekārtu? Kāpēc jāatsakās no laba un ļauna dalījuma, ja labais prasa mazliet vairāk īstermiņa piepūles neizmērāmi (kvalitatīvi) vērtīgāka ieguvuma dēļ?
Labais nepieprasa neiespējamo - tas pieprasa iespējamo. Neiespējamo pieprasa ļaunais, un tāpēc tas ir ļaunais, jo padziļina nošķīrumu starp cilvēka domu un realitāti - tā ir ļaunuma būtība, tā ir posta sakne, tā ir bezjēdzības atslēga. Un nekas sabiedrībai nenes tādu ļaunumu kā "varas" māns, "valsts" ticība - pārliecība, ka dažu cilvēku paustais ir īstāks par citu cilvēku pārbaudīto. "Varas" un "valsts" ideja jau pamatā paredz to, ka saprāts ir pakļauts arbitrāriem, mainīgiem, "no augšas" diktētiem noteikumiem. Realitāte tiek pasludināta par sekundāru "svētā" "likuma" priekšā - kaut arī tas nav nekas vairāk par plānprātīgu neliešu meliem. Visi nepieciešamie likumi rakstīti katrā zvaigznē un katra cilvēka prātā. Katrs, kurš apzināti lieto valodu, ir apdāvināts ar absolūtu autonomiju. "Valsts" būtu attiecināma tikai uz kādas iracionālas sugas sabiedrisko dzīvi - pārvaldīt var mazus bērnus vai lopus, bet ne cilvēkus. "Valsts" ilūzija neattiecas un nevar attiekties uz saprātīgiem cilvēkiem - tā vardarbību un iedomību nosvēta pāri spriestspējai un realitātei. Bet tie, kas noticējuši, ka "labs"="paklausīgs", atsakās attīstīties līdz piecgadnieka vecumam un ieslēgt šaubas. Tādu cilvēku vienīgās "šaubas" ir jo spēcīgāka ticība tam, kurš sniedz savu atzinību - viņi nespēj apšaubīt tādu "varu" vai paša aizspriedumus un māņticības. Tādu cilvēku "saprāts" lietās, kas attiecas uz sabiedrisko dzīvi, nav racionālāks par trakumsērgas mocītas žurkas agresijas vadīto "apņēmību". Cilvēks, kurš uzstāj uz vardarbības nepieciešamību savstarpējās attiecībās, nav attiecību cienīgs - cilvēks, kurš apzināti vēl ļaunu, nav uzskatāms par pilntiesīgu sabiedrības locekli - tādam nevar uzticēties un tādu nav iespējams cienīt, jo tādam nav ne principu, ne darbīga saprāta, ar kuru pie tādiem nonākt un tādus ievērot. "Mazākā ļaunuma" aģitētāji paši ir lielākais ļaunums, un nopietnās sarunās par dzīves risinājumiem tādi ir kaitīgi un principā neauglīgi. Katrs ļaunums aizvien vairāk nodala prātu no realitātes - mazākā vai lielākā mērā. Un tas vienmēr ved prom no labklājības un patiesības. Tas vienmēr ir pretrunā ar dzīvību un cilvēcību. Tā nu "varas" un "valsts" māņticības, kas nav nekas vairāk par garīgu atpalicību un smagu, kaitniecīgu muļķību, nav ciešamas ne mazākajā mērā, jo nekāds ļaunums - pat ne "mazākais" - nav ciešanu vērts.



(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)

Time well spent.
[info]po
2014-06-30 11:45 (saite)
Silti iesaku iedziļināties šajā. Daudz kas kļūs skaidrāks.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?