azer poteito
morraa
morraa
Šugā faiv
Pirmdiena, 28. Septembris 2020 19:51
Ekh... Saņēmu zvanu no mātes, viņas dzīvesbiedrs jūtoties pavisam švaki un ir visas SARS-2 pazīmes. Uz slimnīcu neejot, jo ir jālieto sab. transports.
Pašai nekas nav. Zinot viņas švako veselību ir zināms uztraukums.

4CommentReply Add to Memories Email this entry to a friend

morraa
morraa
Šugā faiv
Pirmdiena, 28. Septembris 2020 17:09
Šeit man būs jāsaka, ka dzīvoju ļoti labā vietā. Tik labā, ka kad par to saki draugu lokā, visi saka "o-o-o" un domās uzštancē "biezais" uzlīmi.
Ar "biezumu" (vai tas joprojām ir vārds?) tam nav nekāda sakara, bet savulaik paveicās atrast dzīvokli centrā ar terasi. Tas ir, jā, man ir pilnīgi privāts zemes gabals ar kokiem, augiem un jebko pilnīgi, kas Tokijas centrā parasti ir tikai ļoti, ļoti dārgām mājām.

Māja pavisam nebija dārga. Vienīgais iemesls kāpēc es dabūju to terasi rokā ir tāds, ka viņa bija nožēlojamā stāvoklī iebraucot, tas ir, tas bija vairāk kā mīnuss, un otrā lieta bija tāda, ka iepriekš dzīvoklī mitinājās ķīniešu ģimene, kas automātiski vietu padara par nolādētu, netīru, aplipinātu ar visbriesmīgākajiem vīrusiem un japāņa necienīgu. Man pret ķīniešiem nav nekas pilnīgi, tāpēc priecīgs iebraucu iekšā. Trešais mīnuss bija vairāku logu esamība. Tas ir paradokss, bet jā, tokijieši ienīst logus. Ja mājai ir logi, tad tas ir privātuma drauds, ļaunā saule, ļaunā gaisma, sniegbaltās ādas drauds un mūsdienīguma trūkums kā tāds, jo mūsdienīgi cilvēki, kā zināms, visu apgaismo ar mākslīgo gaismu.

Terase bija nekopta un zemes gabalos auga tikai pašķidras papardes, tāpēc divus gadus es to gatavoju, stādīju, laistīju un tā. Iestādīju vairākas mimozas, kuras priecē apkārtējos ar ziediem pavasarī un mani ar mīlīgu ēnu vasarā. Aug kā negudras, ir jāapgraiza trīsreiz gadā. Iestādīju arī vistērijas, visādas mētras un melisas. Saimniekiem ir prieks, jo tagad varēs dzīvokli iznomāt dārgāk, jo, redz, ir smuka terase ar kokiem. Man pašam gan nekur negribās doties, jo izņemot kādu epizodisku zagli apkārtnē, vieta ir laba.

2CommentReply Add to Memories Email this entry to a friend

lietuveens
lietuveens
P.S.
Pirmdiena, 28. Septembris 2020 10:52
Kad jāstrādā no mājām, jūtos kā nepelnīti nosodīta par to, ko neesmu izdarījusi.

CommentReply Add to Memories Email this entry to a friend

morraa
morraa
Šugā faiv
Piektdiena, 25. Septembris 2020 15:20
2009. gadā ar kolēģi izlasījām Murakami "Dance, dance, dance".
Tas ir diezgan drēgns stāsts par kādu viesnīcu Sapporo ar grafisku pašas viesnīcas un tās apkārtnes aprakstu. Notikumi varētu būt apmēram astoņdesmitajos gados, burbuļa laikos un Japāna kopš tā brīža neko daudz mainījusies nav, tāpēc izdomājām, ka aizbrauksim uz Sapporo meklēt to vietu.
Nebija jau grūti, apraksts bija tik smalks un ar tādām detaļām kā liels parks, bet parku pilsētā nevar būt ļoti daudz.

Izlidojām no Tokijas piektdien, lai svētdien vakarā varētu tikt atpakaļ Tokijā.
Lidojums un vispāri tie laiki bija ar visai smagnēju pēcgaršu. Salarīmaņu sejās varēja redzēt rūpes par darbavietām, kuras pasaules krīzes dēļ bija apdraudētas, lielais TV ekrāns lidmašīnā rādīja sižetus par Brazīlijas japāņiem, kurus izsūtīja projām uz Brazīliju bez tiesībām jebkad atgriezties, pustrekno gadu eiforija bija beigusies. Turklāt bija ziema, bet ziema Tokijā ir skumjas vairojošs laikmets.

Sapporo bija sniega vētra. Lidmašīna vismaz stundu riņķoja virs Hokkaido gaidīdama skrejceļa tīrīšanu. Nolaižoties bija jau tumšs, tāpēc iebraucām viesnīcā, aizgājām paēst vietējos krabjus un gulēt.
Nākamo dienu pavadījām sirojot pa Sapporo, ap katru parku. Mūsu iztēlē vajadzīgais parks bija samērā neliels, bet viesnīca tāda tipiska pilsētas ēka: deviņos stāvos un bez īpašām pazīmēm. Divas lietas Murakami stāstā mums nedeva mieru: pirmā bija tāda, ka viesnīcai bija kādas ārzemju firmas vārds. Otrā bija tāda, ka viesnīcai priekšā būtu jābūt palielai auto piebrauktuvei, tāpēc, iespējams, ka viesnīca nemaz tik maza nav.
Un jau tikai vakara pusē, ar slapjām kājām, nosalušiem pirkstiem un ausīm, izdomājām iečekot Nakadžimas parku, kurš bija tepat degungalā, pilnīgi neienāca prātā ka tas varētu būt viņš. Parks ir liels. Un arī zilonis istabā: Novotel viesnīcas debesskrāpis bija tur, kur tam būt jābūt Murakami stāstā. Viesnīcas priekšā joprojām bija palikusi astoņdesmito gadu kafejnīca, par kuru dažreiz bija runa, bet jau nedarbojās.
Pašai viesnīcai nebija tās draudošās atmosfēras, kura bija grāmatā. Tā bija vienkārši viesnīca. Mazliet paliela, ar mājīgu, negaidīti mazu vestibilu. Ienācām iekšā palūkoties, saņēmām jautājumu vai nākam no Murakami. Dīvains jautājums, bet, izskatās, neesam vienīgie kuri brauc uz Sapporo, siro un atrod to viesnīcu. Tā tik tiešām izskatījās pēc Murakami grāmatas viesnīcas, tiesa, aitas cilvēka eksistenci atestēt nevarēju.

Dienas atlikumu pavadījām tiekoties ar divām interneta paziņām, kuras mums izrādīja Susukino iekšas, pavadījām kopā arī nākamo rītu, pēc tam aizbraukdami uz Otaru pusi pasēdēt karstajos avotos. Tokijā gaisā varēja just to slideno uztraukumu par krīzi, finanšu tirgiem, banķieru dumjumu un to visu. Sapporo bija pavisam cita pasaule. Tas bija tāds kā Sibīrijas turpinājums, ar saviem likumiem un tik spēcīgu personību, ka Tokijas uztraukumi tam bija sveši.

10CommentReply Add to Memories Email this entry to a friend

morraa
morraa
Šugā faiv
Ceturtdiena, 24. Septembris 2020 16:29
Netālu no darba ir viesnīca, turklāt tāda vēl no, gandrīz gribēju pateikt padomju laikiem, bet Japānas reālitātē tas būs Šova laikmets.
Tātad, viesnīca no Šova laikmeta: ar tualetes flīzēm klātu auto piebrauktuvi, vairāku metru lielu metāla izkārtni ar viesnīcas nosaukumu, stikla un metāla durvīm. Ieejot tabakas un sautētu kāpostu smaka, grīdu klāj biezi, sarkani paklāji un liftos iekšā sienas ir pārklātas ar to savulaik populāro koka tekstūras pakaļdarinājumu brūnā krāsā. Zem griestiem karājas nodzeltējušas kristāla lustras un sienās ir rozā tapetes. Nikns septiņdesmito gadu baroks.

Daudziem rodas jautājums ko es daru viesnīcā darba laikā. Būs jāpastāsta.
Vienīgais iemesls iet uz viesnīcu darba laikā ir ēdiens. Viesnīcā ir tikpat padomiska izskata restorāns kurš tikpat griezīgi ož pēc tabakas dūmiem, bet ak, cik viņš ir labs.

Porcijas ir lielas. Ēdiens ir smuks un gards. Pasniegšana ir izcila. Apkalpo sirmi viesmīļi melnos, noputējušos uzvalkos. Ēšanas piederumi ir no Šova laikmeta: veci, bet kādreiz bija tik kvalitatīvi, ka lieliski darbojas vēl šodien. Smagi, laikam no sudraba.
Un galvenais, ka tas viss maksā tik maz, ka negribot jūties parādā ejot projām.
Lieliska viesnīca. Tagad viņai pretī ir uzbūvētas olimpisko sportistu kopmītnes un skats uz līci vairs nav tik labs, bet visu pārējo šarmu tas nemazina.

4CommentReply Add to Memories Email this entry to a friend

kochka
kochka
Džedaju bruņiniece
Ceturtdiena, 24. Septembris 2020 00:21
Normēta darba laika trūkums

Nedaudz kaitinoši - tiklīdz sāc iejusties grāmatā, un tā tev sāk pamazām iepatikties, ir jāiet gulēt, jo taču jāceļas uz darbu. Droši vien paies krietns laiks līdz izstrādāšu ieradumus un rutīnu, kas palīdzēs vairāk atpūsties, jo pagaidām laiks sev izpaužas tikai garās pastaigās. Pēdējā laikā gribas atpūsties mierīgāk, bet laikam iekšējais perfekcionists vai neirotiķis dzen uz priekšu. Darīt, darīt, darīt.

2CommentReply Add to Memories Email this entry to a friend

morraa
morraa
Šugā faiv
Trešdiena, 23. Septembris 2020 12:05
Šibujā ir neliela, pavisam mikroskopiska mēroga kafejnīca, kur es mēdzu paslēpties un atšķaidīt stresu ar kafiju.
Kafejnīcā maiņās strādā Eri un Šigemi.
Eri ir šerpa un gudra, ar japānietei neraksturīgu tiešu valodu. Viņa ir arī emocionāla, diezgan ievainojama, ar mākslinieces skatienu uz pasauli.
Šigemi, savukārt, ir dienvidniece. Viņai apkārt ir tāda kā relaksētības gaisotne. Viņa var stundām ilgi stāvēt atspērusies ar elkoņiem pret palodzi un ar nemainīgu Budas smaidu vērot pasauli.

Aizvakar aizbraucu pēc espresso, atradu Eri ar skropstutušu pa visu seju. Agrāk mēs bieži runājām par sieviešu vienlīdzības jautājumiem un tagad, izskatās, ka viņai bija gana.
Atnāca Šigemi, atnāca arī bāra dzērienu kungs, visi mierināja Eri. Viņa, savukārt, stāstija, ka ar to vīrusu nevar aizbraukt nekur uz ārzemēm, bet Japānas vide viņu nogalinot.
Kādu laiku Eri dzīvojās pa Franciju un tur viņai tīri labi esot paticis. Būs jāiesaka aizbraukt uz ārzemēm vispāri. Šķiet, ka Eiropa viņai būs vairāk pa prātam, jo tas realitāti mīkstinošais burbulis kurš ir Šigemi, Eri nemaz nav un, izskatās, ka nekad nav bijis.

6CommentReply Add to Memories Email this entry to a friend

neetiski
neetiski
puscilvēks pusnecilvēks
Trešdiena, 23. Septembris 2020 02:18
Manis nav.

Mūzika: Black Dice

4CommentReply Add to Memories Email this entry to a friend

dailiga:
vajag
Vajadzību katalogs
Otrdiena, 22. Septembris 2020 21:07
peldcepure, laba, Rīgā

Kur pirkt peldcepuri, ne interneta veikalā, bet tā - ieiet, aptaustīt, pasmaržot...

4CommentReply Add to Memories Email this entry to a friend

kochka
kochka
Džedaju bruņiniece
Otrdiena, 22. Septembris 2020 20:27
Rudenī kastaņi kļūst par universālo valodu

Ir jauki dzīvot tik tuvu daudziem parkiem. Uz koridora galdiņa krājas aizvien vairāk kastaņu. Pa dienu vēroju, kā bērni slepus kastaņus iebāž kabatā. Un arī aptiekā jaunam vīrietim no kabatas kastaņi izkrita. Mūzikas skolotāja šajās nedēļās dzied dziesmiņas par kastaņprieku.

1CommentReply Add to Memories Email this entry to a friend

platformene
platformene
Kartupeļu baseins
Pirmdiena, 21. Septembris 2020 13:05
nu ar to albumu ir tā - visu vai neko. pēc tam kādu laiku būs miers (?)
also - iegūglēju "overfunctioning". ojā.

CommentReply Add to Memories Email this entry to a friend

lavendera:
pa_leeto
pa_leeto
Labi, lēti, izdevīgi
Sestdiena, 19. Septembris 2020 12:08
Viss par piecīti

https://photos.app.goo.gl/yUHy2u2kmCPeau4d6

Aktuālais: 40.izm. mākslīgās ādas zābaciņi ar flīsa iekšu, jauni, šaurai (!) pēdai. 5 eiro.

38.izm. (S/M) pieguļošs pusvilnas mētelītis, nevalkāts. 5 eiro.

Ja man nebūtu par knapu, valkātu pati, it īpaši to foršo mētelīti.

aikidoka @ tvnet. lv

3CommentReply Add to Memories Email this entry to a friend

kochka
kochka
Džedaju bruņiniece
Sestdiena, 19. Septembris 2020 11:07
Atskats uz Homo Novus

3 dienas man bija privilēģija 4 stundas būt vienā punktā un vērot apkārtni, kā mainās apgaismojums, kā top jauns bārs (pāris minūšu laikā puisis uz sienas radīja zīmējumu), pārgalvīgos puišus uz skeita dēļiem, riteņbraucējus, gājējus, satiksmi, tūristus uz skrejriteņiem.Atcerējos, kā Monē gleznoja Ruānas katedrāli dažādos diennakts laikos. Vēl netālu ievēroju ēstuvi ar jocīgu nosaukumu "Karbonāde". Taču tā šķiet diezgan glīta vieta, kur strādā laipni un jauki cilvēki. Taču dzīvoklī (Lietisko pierādījumu muzejā) bērnistabā apraudājos. Jo ikdienā citu dzīves,vardarbīgas attiecības varbūt šķiet kaut kas abstrakts. Bet te viss bija tik tuvu. Baisi. Un mājupceļā,kad jau krēsloja, ievēroju, ka maza meitenīte man cenšas turēties blakus.

Iepazinos ar vēl vienu ikdienā neievērotu vietu - bijušo Sporta pils teritoriju, kas tagad ir dabas un kaķu valstība. Pārsteidzoši, ka urbānā vidē ir šāda ar kokiem aizaugusi teritorija. Kā teica viena apmeklētāja: "Starp mašīnām, motoriem, rūcieniem". Un nakts stundās vispār kā cita pasaule. "Vai es to visu nosapņoju?" Vēl labi varēju novērot vietējo kaķu gaitas.

Kad pieteicos uz izrādi "Laiks iesnaudies pēcpusdienas saulē", man bija tāda nojausma, ka Furnjē grāmatu "Lielais molns" priekšā lasīs Pēteris Krilovs. Mēs sēdējām bibliotēkas 8. stāvā, taču jutos kaut kā nemājīgi, jo ik pa laikam ienāca ekskursantu grupiņas. Taču ātri pielāgojāmies, pieņēmām šos apstākļus, kā savdabīgu performanci un vairs nejutāmies tik neērti un iztraucēti. Lai gan kaut kas noteikti jauks pazuda, kad lasījums patrūka uz brīdi. Jo atgādina reizes, kad grāmatas lasīšanu var pārtraukt telefona zvans vai kāds cits notikums.

Homo Novus festivālā varēju izjust un iepazīt pilsētu un ēkas no cita skatupunkta, it kā tas viss būtu dzīvs organisms (un ir jau arī!) Tik grūti tomēr aptvert visa veselumu un mijiedarbību. Sāk griezties galva, ja mēģinu vienlaikus aptvert dažādās paralēlās dzīves. Ne tikai cilvēku, bet arī lietu, vides, pilsētas.

CommentReply Add to Memories Email this entry to a friend

neetiski
neetiski
puscilvēks pusnecilvēks
Trešdiena, 16. Septembris 2020 15:16
- Who are you?

- Public enemy number one.

Mūzika: Babylon Zoo - Spaceman

CommentReply Add to Memories Email this entry to a friend

morraa
morraa
Šugā faiv
Trešdiena, 16. Septembris 2020 17:41
Aprunājoties ar padomdevēju tīklu izvēlējos taktiku.
Ar japāņiem ir tā, ka ļaunākais ko japānis savā dzīvē var iedomāties ir publisks apkaunojums.
Tā kā urlas jaunkungs dzīvo netālu, visi rajona draugi, mani ieskaitot, tagad ejot gar viņa mājām klaigās: "Hej, riteņu zagli! Tev nebūs ņemt svešas mantas!".
Sākumā man likās, ka tas ir apmēram kā Džekija Čana filmās, kur viņš sliktajiem saka "Hej, jūs! lūdzu izbeidziet" un tikai tad sit pa purniem, bet, labi padomājot, šai taktikai būtu jābūt efektīvai.

16CommentReply Add to Memories Email this entry to a friend

morraa
morraa
Šugā faiv
Trešdiena, 16. Septembris 2020 12:13
Vakarā aizgāju pastaigāties, izgāju apli ap rajonu un jau mājām tuvodamies pamanīju ceļmalā savu nozagto riteni. Blakus stāvēja diezgan urlīga izskata jaunkungs.
Pārliecinājos ka ritenis ir tiešām mans un sataisīju pāris bildes, pamanīju jaunkunga izbrīnu, paskatījos viņam acīs, viņš aizbēga uz tuvāko rāmenbodi.
Piezvanīju policijai. Atbrauca kādi astoņi policisti un kompostēja jaunkungu līdz viņš sāka raudāt, bet tomēr neatzinās. Spriežot pēc policistu teiktā, tas esot hronisks riteņu sastāvdaļu zaglis, kurš, ja viņu atkodīs, ies cietumā uz ilgu laiku.
Īsumā, Japānas likumi ir tik mīksti, ka bez atzīšanās neko nevarot izdarīt un tagad jaunkungs braukā apkārt ar uzvarētāja seju ar manu riteni. Domāju, ka tas ir iemesls Japānas zemajam noziedzības līmenim - noziedzība ir, un briesmīgi zema nav, bet to vienkārši nereģistrē, jo neatzīstoties nav noziedznieks.
Tādas tās lietas. Papētot apkārtni atradu zagļa mājas. Domāju, vai ir vērts sākt par jaunkungu ņirgāties lai viņš vismaz sāk domāt par saviem dzīves mērķiem. Atstāt to kā ir būtu tālākas zagšanas iedrošinājums.

18CommentReply Add to Memories Email this entry to a friend