Nu ko es teicu, par to anketu / pieteikumu aizpildīšanu, cik reizes mēnesī, ka māksliniekam tas jādara. Nu, un ir atkal jādara. Atkal lasu kkādu nolikumu, lasu visādu info, veicu rīserču, meklēju spēku vnk turpināt, turpināt, turpināt utt.

ja es rakstu cibā, tad man motivācija ir jau atrasta : D
ļoļ


aj es nevaru, visa ir tik ļoti par daudz, šobrīd.

kā jau paredzams, mani ir piemeklējusi tā saucamā "impostor sindrome",
kas nozīmē, ka drillēju tālāk, bet ar to pašvērtējumu vēl mazāk, nu tā, iet uz mazumu.
nu tad izdomāju, ka vnk atlaidīšu, un būs pofig par visu, uz kādu laiciņu, vismaz tik ilgi cik varēšu to noturēt. parasti mani neapmierinātu tāds pašu-gaslightings, bet es lūk jau sev iestāstīju, ka tāda domāšana ir sava veida meditācija, jo..
man arī vajag kkad atlaist. apnicis sevi iztērēt uzreiz kā atgūta kaut kripatiņa spēka. neviens jau man neliek tā sevi spiest, bet reizēm aizmirstu, ka nav jau visu laiku jāspiežās. reizēm tas ir ļoti noderīgi, taču nav jau vienmēr man tā sevi jāizpumpē, atkal un atkal, bez apstājas.
un reizēm jāaizmirst telefons mājās... jo tāpēc vien, ka esmu sabiedrībā un atgūstu kaut bišķīt komunikācijas spēku, nenozīmē, ka man ir jāatbild uz 7 neatbildētām koncerttūres, drag vai citu producēšanas aspektu ziņām. nu aaaaaaa.

māksliniekam jāmāk aizpildīt anketas, apmēram 15x mēnesī

ar to pašvērtējumu ir tā - iemācās maskēt un drillē līdz apnicībai, atkal un atkal. un kad bail nenopelnīt iztiku, tad jāpadrillē tik vēl. brrrr

tā nav nepieciešamība, tā ir stulbā izdzīvošana

Sveistīgi. Kad viss liekas labi, jāatceras, ka pamats var tik viegli paslīdēt zem kājām.
Nekas neatliks, kā vien karāties, tur, te, turpat kur vienmēr esmu bijusi.
Prieki un bēdas, viss nāk reizē. Birokrātija sūkā.
Tik bez sava pamata, nav tik forši. Nolaižas rokas / pietrūkst spēka.
Lai tik kkas vēl nenotiek, ir jau gana traki.
Pašnodarbinātajiem viss uz striķiem vien karājās.

Gribu pabeigt albumu, bet vienmēr kaut kas cits deg. Vakar gulēju 4h, jo tieši tik daudz bija jādara, no 9iem rītā līdz 4iem naktī, pie darba galda, ar kkādiem mini pārtraukumiem. Draugs gatavoja ēst.
Neskatoties uz VKKF vispārējās radošās darbības atbalstu, man šoruden ir arī darbs, liels (nekomerciāls) frīlansa darbs, un kopā ar visām manām aktīvisma aktivitātēm, studentiem un rūpēm pat citiem, mans albums tik atliekās un atliekās.
Saku sev - nu tad vnk pēc lielā darba, un ziemas koncertūres (Āzijā!!!! Tikai jāizsūta vēl 100 epasti), tad nu pa īstam man būs laiks to albumu bīdīt.
Gan jau man vajadzēs kkādus 4 mēnešus lai pabeigtu. Tad nu, ja es atbrīvojos feb vidū, tad līdz jūnijam man būtu tas faking jāpabeidz. Un jūlijā atkal koncertūres. Tikai tās vēl būs jāsarunā, paralēli albuma ierakstam un producēšanai.
Iznākšana tad tikai pēc gada.
Ehh!!! Dažas no tām dziesmām šķiet jau tā nostāvējušas, divas pat ar gataviem klipiem.
Nu neko darīt. Dzīvoju tālāk. Bīdu albumu, kad varu.
Ceru, ka ar kaut kādu finansējumu dabūšu arī tos 4 albuma mēnešus nosegt 🙄

Jaunais putniņš man burbuļo blakām, stāsta garus penterus it kā cilvēkvalodā, ik pa laikam tik izsperot kādu atpazīstamu vārdu.

Tik daudz jādara, tik daudz jāatceras. Sviests. Nenormāli daudz jādara. Jau kādu nedēļu švaki guļu, jo nakts vidū pamostos un nesaprotu, kā vispār "visu" izdarīt. It kā vēl būtu kaut kas jārēķina, kā izdarīt, bet ir tik jāstumdās uz priekšu. Un spēks / fokuss jau vienmēr nav.
Besij ka šitā tik bieži sanāk, ik pēc dažiem mēnešiem. Kad viss jau izdarīts, tad jau labi. Par daudz laikam gribu, bet nu jau par vēlu pārdomāt - uzdevumu izpildi sagaidu gan es, gan citi.

Labi ka man vismaz ir sošel laif, neskatoties uz to visu.

Manā aizņemtībā ir daudz sasprindzinājumu. Bet es ar tiem operēju. Tie ir: 

Nu, un protams arī darbs, bet to kaut kā vnk izdaru, vienmēr atrodu kā, un tas vnk izdarās. Dodiet tik to darbu. Joprojām darbojos freelance.

Life is going forward much too fast.

Es izrēķināju savu horny kalendāru pateicoties vienam tiktok video (kas bija domāts džekiem, lai labāk saprastu ovulējošos partnerus) un tagad my life will never be the same. Tas ir vnk neticami patīkami un labi, iepazīt savu ķermeni un uzzināt ko tas kad patiesība vēlās.

nu cerams, ka atgriezīšos vienā gabalā. kas var ar mani notikt? erm, trakākais varētu būt noķert kaut ko briesmīgu, piemēram malāriju, vai arī gadīties kādam policijas reidam kādā pasākumā. noteiki būs kaut kādas naktis ar gulēšanu uz grīdas, kas man nu tā diezgan nepatīk, bet es pilnībā saprotu, ka tā ir "daļa no lietas".
vēl man ir visādas neskaidrības par to, kā es būšu, ja esmu reizē "savējais" un "viesis", bet vizuāli tik ļoti atšķiros ar saviem gaišajiem matiem un ziemeļniecisko videji garo augumu. un man ir visādi jautājumi par to, cik ļoti nopietni man vajadzētu cienīt vietējās reliģiskās prasības par roku, kāju, vēdera aizklāšanu kā sievietei, jo 1. būs karsti un es lielākoties velku crop topus tūrējot un 2. identifikators "sieviete" ehhh...? protams, mani nedaudz saķiķina tas, ka būšu nelegāls vien atrodoties Malāzijā, jo LGBTQ ir ārpus likuma tur. hihi. Jāsaprot, vai mans reinbow krekls jāvelk mugurā otrādi tajā dienā iebraucot ar autobusu Malāzijā no Singapūras, vai jāpaslēpj somā tā labi, un tad jāizvelk koncertā. Gan jau kaut ko meklēsies, bet šaubos, ka līdz pēdējam sīkumam. Bet tad perspektīvu iedot tas, ka ar narkotisku vielu turēšana ir sodāma ar nāvi.

sevi pasargāt jau arī gribas.

nu, lai piedzīvojumi sākas!

ir sakrājies sauja tiešām labu notikumu, kurus nav tik viegli sagremot - vienkāršāk ir tad, kad viss ir slikti.
smadzene algst pēc nostaļģijas un velk ārā (ar pagātni saistītas) interpretācijas no zemapziņas katla, kas kopā rada tādu kaut kādu kokteili, kas it kā garšotu tāpat vai būtu ar tādu pašu smaržu kā daži pagātnes mirkļi.
taču šis kokteilis patiesībā ir pavisam cits, jauns un nebijis.
varbūt ar laiku spēšu noticēt, ka tam nav nekāda sakara ar nejaušo pagātnes smaku. vismaz, es varu noticēt, ka ar laiku noticēšu.

"šķiet, ka ir labāki veidi kā izšļukt cauri žultij un ņaudēt bezgalīgi" - teksts, kuru ierakstīju fontu meklētājā, lai apazītu fontus ar t.s. latin extended (ar LV garumzīmēm)

Nu ko, tuvu draugu man īsti nav, darba arī nav, cilvēki saka, lai es braucu no šīs valsts prom (jo tā man būs labāk).
Es pateisībā domāju, ka nav tā, ka citur ir labāk. Sevišķi braukājot tik daudz, es to redzu. Visur ir aptuveni vienādi, visi taču ir cilvēki ar cilvēku problēmām, tikai tradīcijas ir bišķīt citādākas. Forši reizēm braukāt.
Man kaut kā jāatrod sava vieta šeit.

dodiet darbu(s) :(
koncertus, performances, animāciju, vizuāļus, iepakojuma / grafisko dizainu, mūzikas vāciņus, mūzikas video, konceptuālo dizainu, veidot vizuālus objektus, komponēt mūziku filmām / performancēm / teātrim - visu to, ko daru, vnk dodiet, un ar atlīdzību. lūdzu.
ar koncertiem ārzemēs ir daudz izdevumi, patiesi var nopelnīt tikai dažus simtus, un ar to tiešam nepietiek. bet mana aktivitāte soc. medijos rada iespaidu, ka "visu laiku" esmu prom, nepieejama darbiem, vai ka ar tiem citiem darbiem, izņemot plānojot braukāšanos, vairs nenodarbojos. bet tā nav - prom esmu tikai kādu nedēļu, tad atpakaļ un pieejama esmu divas, trīs nedēļas ik reizi...

Esmu kaut kā iekāpusi depresijas autobusā. Te smird, bet izkāpt negribu (nevaru).

Ziniet, kā ir? Ir tā, ka katra diena man ir kā mizīga cīņa - viss rada satraukumu.
Taču neskatoties uz to, es turpinu darboties neatladīgā režīmā, konstanti strādājot ar sevis pārvarēšanu. Un lielākoties arī pārvarot sevi, un veicot visus dzīvei nepieciešamos uzdevumus, un pat vairāk. Bet bāc, tas satraukums ir milzīgs. Un ja reizēm kāds to ierauga, laikam izskatās, ka man ir ļoti bail. Man tā liekas, jo cilvēki ieragot mani visādi mēģina kaut ko izmainīt, vai iesaistīties, vai novākt, vai.. es nezinu.
Taču.. man nav bail būt bail. Varbūt tas ir tas no malas nesaprotamākais?

Kā nekā.. baidīties diemžēl man ir tik pat ikdienišķi, kā elpot gaisu. Kā cilvēks, tiku veidots, uzaugot konstantās bailēs no vistuvākā tuvinieka, jo nebija atsķirības, vai daru labi, vai slikti, vai kaut ko daru, vai nedaru, es nedrīkstēju nevarēt (pārvarēt savas bailes). Citādāk mamma mani agresīvi aizvilka uz vannasistabu, aizvēra durvis un burtiski iedzina stūrī un sita, sita, sita.. Lielākoties pa gurniem un ciskām, bet arī pa augšdelmiem, kur drēbes nosedz, lai citi neredzētu zilumus. Es nedrīstēju taisīt skaņas (raudāt), bet to grūti nedarīt tādā situācijā. Par to arī sita stiprāk, ja raudāju. Es nedrīkstēju kliegt, runāt pretī, bet kliegt reālus faktus (par netaisnību kā visneloģiskāko rīcību) šķita vienīgais, uz ko spēju būt neatlaidīga, neskatoties uz to, ka nebija neviens, kam to dzirdēt. Vienu reizi es sāku arī mēģināt aizstāvēties, mēģinot ar rokām bloķēt sitienus, gandrīz kā sist pretī, taču tas bija ĻOTI nepatīkami. Es tik ļoti esmu NEgribējusi būt tāda, kā mana pāri darītāja. Taču lai vai kā, es nedrīkstēju nevarēt (pārvarēt savas baildes). Nu, un tā sita ilgu, ilgu laiku arī tad, kad man bija 21. Es mēģināju "psiholoģiski" cīnīties pretī, mēģinot būt cik vien labai un nevainīgai, cik iespējams, lai gan mamma ir daudzreiz (mani sitot) uz mani kleigusi, ka žēlastība uz viņu nestrādā, un ka nebūs nekādas žēlastības. Brr, to es atceros arī no bērnības. Nu, bet sist 21 gadīgam īstenībā pieaugušajam cilvēkam arī ir traki. Tā tas turpinājās līdz es kaut kā dabūju to erasmus un aizbraucu uz Berlīni. Pēc tam es vairs neļāvu sev īsti tuvunāties, pa īstam. Vairs neļauju, joprojām.

Un visu to laiku no bērnības līdz pat šim laikam es meklēju problēmu cēloņus visur kur citur, jo savu tuvāko tuvinieku taču nevar vainot visā savā dzīves neapmierinātībā. Un arī, ja var vainot, ko nu? Atpakaļceļa jau nav.

trešā deva tā pamatīgi ir iekaustījusi. viss tas, kas socmedijos šobrīd, arī. saistīti flašbeki utml.

man ir bail būt uz skatuves, un bailes es (pārbaudīti) varu pārvarēt ar klimatizēšanos. Bet nav jau iespējas tik daudz uzstāties, cik man vajag. Vnk 3 dienas pēc kārtas, lūdzu :( un pēc otrās jau viss ir 200% amazing uz mēnesi, trešā ir nostiprinošā diena, kad toč bailes ir pārvarētas un viss ir vnk bauda. Žēl. Žēl, to nepiedzīvot jau ilgu laiku.

ej galīgi, viss ir bāāāigi labi. ir labi.

atverās puķīte. bet tāda, kas nakts laikā arī aizverās. tūtīte.

čau, melanholija. kādu laiku nebiju terapijā, nu tad pat nerunājot neko sevišķu, tāpat atlikušo dienu nevar izdarīt neko - un no mājām strādājot viss jau no pašas atkarīgs. doing the work, bļā. i guess ne jau katrs ir tik priviliģēts, lai būtu / varētu būt / atļaut sev būt tajā situācijā, kad maksā vienam profiņam, lai runātu par visu nopietno. baigi sanāk to visu tā nopietni pašai arī ņemt. jo atbildība un šit. nu tad arī jānogurst. meh, meh, meh. okay bet kā diez ir, ja nemeģina saskatīt plašāku bildi, ja uz problēmām neatskatās? taaaad man liekas ir lielā, lielā ziepe. aizbēgšana ir pats trakākais, ko var darīt. nu ne jau tā kā agrāk, pusaudžu vecumā, bet tagad, tā pa nopietno, aizbēgt. nu, tās reizes, ka cilvēki atsakās uzņemties atbildību, nevar piedot kādam, nevar sev piedot, nevar ieskatīties patiesībai acīs un tā tālāk. tas tāpat nestrādā, kaut kāda cena tiek maksāta vienalga. maaarrgrh.

Tad reizēm var saredzēt, kā cilvēks bija Tevi čakarējis visu laiku.

ciets kā dārgakmenis

kādā brīdī aptrūkst pateicības, pateicība kļūst otršķirīga, tad var saskatīt īsto egoistu

mani interesē cilvēki, kas nav apstājušies pieņēmumos, bet turpina izzināt to pašu, padziļināti.

šodien tāds noskaņojums par to, ka smags darbs atmaksājas un to var sevišķi redzēt, kad kāds mēgina izbraukt cauri, jo jūtās krutāks par tevi. ir laiks arī tādam mindsetam, bet nekur jau ieguldītais laiks nepazūd, tik jautājums kurā virzienā tas ir virzīts. tur arī sakrājās.

šājās brīvdienās katru dienu ar mani sazinājās vismaz 2 citi cilvēki par viņu projektiem. esmu nonākusi situācijā, ka vairāk notiek runāšana par, nevis ļaušana man darboties. nu un atkal tas, ka tas notiek brīvdienā. nesaprotu, kāpēc mākslas projektus nevar parrunāt tikai darba dienās, ar izņēmumiem, kad kaut kas ir steidzams, vai tiešām nevar citādāk. vai zemapziņā nosēdies, ka māksla nav darbs?

Kad palasu latest posts, manas kadreiz pusaudzīgās cerības par cibu diezgan sagrūst.
Kad bijām jauni, tad te tusēja progresīvi domājoši ļaudis, tagad, ja palasa, visiem ir kaut kāda dzīves plāksne, kura ir vienkārši aizslēgta ciet, ar durvju sargu un permanento zīmi "Te mēs neiesim".

Ak Tu neraža. Atnāk Lieldienu brīvdienas, bet vairāki gandrīz rezē man zvana / raksta par projektiem tā it kā es varētu veltīt sevi tiešu viņu radošajam darbam šajā atpūtas periodā. Viss ir pretrunā: darbs brīvdienā. Bet nu rezultātā es attopos ar 3h miegu un vārtīšanos pa gultu vairāk neguļam nevis tāpēc, ka esmu visu nakti strādājusi (tikai līdz 3:00), bet tāpēc, ka es visu nakti nestrādāju. Tas ir sviests un vairs neko negribās, tikai tik ļoti gribas lietas redzēt gatavas.

Izlēmu, ka lēnām jāsāk sevi ekstrahēt no pasniedzēja vides tieši tajā augstskolā, kur bišķīt vairāk maksā. Vairs nevaru visam pa virsu pavilkt mācības sestdienās.

Sapratu, kāpēc šo platformu nevaru palaist vaļa.

Man bija lielas problēmas rakstīt domrakstus pirmoreiz, kad gāju latviešu skolā. Saprotiet, domraksts savā būtībā ļoti atšķiras no angļu valodīgo skolu Essay, britu vai amerikāņu Essay, vienalga. Dabūju abos bisķīt pamērkt pirksta galus. Essay tiklab var rakstīt, absolūti izvairoties no savas dzīves tiešas aprakstīšanas, ja autoram ir tāda nepieciešamība. Domraksts - tā ir pavisam cita forma.

Ar Domrakstu pirmoreiz iepazinos septītajā klasē. Bet tā paīstam, tikai astotajā - septītajā klasē gāju jocīgā skolā, kur bišķīt bija savi noteikumi. Tātad runa ir par astoto klasi. Astotajā klasē no manis prasīja rakstīt domrakstu. Tas bija nesaprotami un biedējoši. Domraksts! Papīrs, kurā es aprakstu savu dzīvi, domas, viedokli! Domraksts - dokuments, kas liecina par manu pastāvēšanu kā indivīdam, cilvēkam ar savu dvēseli, domājoša būtne, kas dzīvo manā ķermenī. Man bija 12-13 gadu. Domraksts manā dzīvē radīja ārkārtīgas problēmas. Tas bija viens it kā nenozīmīgs uzdevums, kas atkārtojās ik pa laiciņam. Taču katra rakstīšanas reize bija absolūta elle.

Domrakstos tika uzdots uzdevums brīvi aprakstīt skolotājas uzdoto tēmu, un arī izteikt savu viedokli. Tas notika ar mērķi, lai pārbaudītu gramatikas, teikumu konstruēšanas, pareizrakstības un kopumā jau domu izklāstīšanas spējas. Vienkārši, lai iemācītu rakstīt. Tas ir tik saprotami. Skola man pieprasīja rakstīt domrakstus. Pusotras burtnīcas lapaspuses garu darbu, kurā man ir jāstāsta par savu dzīvi, un ko es par to domāju.

Domraksts bija elle. Es būtu bijusi gatava aprakstīt jebko citu, ka vien vienkārši rakstīt par savu dzīvi un par sevi! Jebko!!! Katru reizi, kad man tika uzdots rakstīt domrakstu kā mājasdarbu, atkārtojās viens un tas pats cikls. Es sēdēju un bleznu tukšā burtnīcas lapā, nevarēdama to iesākt. Es nespēju! Es vienkārši nespēju aprakstīt savas domas, savu vidi, notikumus manā dzīvē, neko. Visas domas palika man galvā, neveidoja vārdus, nepieskārās papīram. Parasti es sēdēju tur pie sava galda, man piešķirtajā istabā, nezinu ko es īsti darīju, bet attapos asarās un nespējā. Domāju - kam lai prasa palīdzību. Mājās jau bija tikai viens cilvēks, kam prasīt to. Audžutētis nav latvietis, pusmāsa un pusbrālis - galīgi sīkie tajā laikā. Vienīgā opcija - iet pie mammas. Un kā es to nožēloju, katru reizi..

Saprotiet, es tiku audzināta pēc absolūtas paklausības uzstādījuma. Katrs solis ārpus rāmjiem bija norunāts jau iepriekš, līdz sīkām detaļām. Man nedrīkstēja būt sava griba. Nu, teiksim tā, es drīkstēju kaut ko gribēt, bet tikai pēc noteiktiem parametriem. Tikai to, kas kaut kādā veidā pastiprinātu manu vecāku izsmalcinātību. Piemēram, es drīkstēju studēt mākslu. Es nedrīkstēju strādāt darbu, bet es drīkstēju darboties ar datoriem, cik vēlos. Es drīkstēju ēst, tikai ne to ēdienu, kuru ir gatavojis kāds svešs cilvēks. Arī ceļojot, ļoti negribīgi vecāki ļāva kaut kur pāest. Tikai, ja audžutētis atzīnās, ka ir ļoti izsalcis. Bija tikai divi varianti: restorāns vai arī pašu gatavots. Saprotiet, tas nebija par naudu. Paredzot izsalkumu, parasti līdzi bija gana daudz mājas ēdiena, lai visi būtu paēduši. Man liekas, kādā brīdī mani sāka pārbarot tikai tāpēc, lai es neestu citur. Bet par to šoreiz nav ieraksts.

Tātad domraksts. Parasti mamma uzreiz piekrita man palīdzēt to rakstīt. Viņas pirmie jautājumi vienmēr bija tie paši, un tie vienmēr manī iedvesa ārkārtīgas cerības, ka šoreiz taču nebūs kā parasti. Jautājumi bija vienkārši: Par ko ir domraksts? Ko Tu tur gribi rakstīt?
Es padomāju, un ar viņas jautājumu, kaut kā domu mudžeklis iztaisnojās un es varēju atbildēt. Man gan netika dots daudz laika, bija jāsaprot un jāatbild aptuveni divos teikumos. Vairāk nedrīkstēja, jo tajā brīdī mamma man lika paņemt burtnīcu, pildspalvu un fiksi rakstīt tieši to, ko viņa saka. Mani domraksti kļuva par viņas domrakstiem, tikai, viņa tos diktēja un es rakstīju. Tas jau pats par sevi ir diezgan interesants, bet diemžēl tas nebūt nebija tik vienkārši. Domrakstu tēmas bieži vien bija tādas, ka bija jāapraksta arī kaut kas no savas dzīves. Pirmajā personā, jāapraksta ko darīji, ko domāji, un tā tālāk. Gan jau tāpēc, lai tas jaunietim būtu vieglāk, un interesantāk. Taču mamma katru reizi diktēja savu, falsificētu stāstu, kas bija it kā no mana skatu punkta. Viņa uzdevās par mani.

Es nezinu, vai varu patiesi aprakstīt to sarūgtīnājumu, kas mani katru reizi pārņēma, kad tā notika, bet tas, kas sekoja, bija ļoti skumji. Katru domrakstu, it kā tas būtu noticis pirmo reizi, mamma man uzdeva jautājumu par to, kāda ir tēma un ko es gribu rakstīt, bet man piespieda pierakstīt viņas diktēto fantāziju par manu dzīvi. Saprotiet, ja es iebildu, man sita, ārprātīgi sita, un, ja es lūdzu brīdi padomāt, varbūt ar cerību ierakstīt savu teikumu pa vidu, mani sita un sita, un draudēja nepalīdzēt pavisam. Nē - reizēm no mammas puses tie bija tikai frustēti kliedzieni "Kuš! Raksti! Es aizmirsīšu!", un bliezieni pa manu sakumpušo muguru, ciskām, vai rokas gaļīgajām daļām, bez draudiem pārtraukt palīdzēt. Tas kļuva par tādu rituālu. Dažas reizes mamma neizturēja (burtiski "Es nevaru izturēt - viss, raksti pati!") un domraksts palika puspabeigts. Es nevarēju iesniegt domrakstu bez mammas palīdzības, jo mani domas nekļuva par vārdiem, nepieskārās papīram. Ja es neiesniegtu domrakstu, es liktu sev izcelties klases vidū, un tad varbūt pazaudētu cilvēku uzticību - gan klasesbiedru, gan skolotāju uzticību. Man bija jābūt labai visiem cilvēkiem, vienīgajiem cilvēkiem, kas man bija apkārt, ārpus ģīmenes. Tas bija simols saiknei ar cilvēcību. Man bija jāiesneidz domraksts.

Līdz tam brīdim, kad no manis pirmoreiz tika sagaidīts mājasdarbs - domraksts, es dzīvoju režīmā, kurā vecāki neticēja (un es arī neticēju..?), ka man pašai ir savs prāts. Es atceros reizi, kad man bija desmit vai vienpadsmit gadi, kur es radiniecei pieminēju vecāku māju, galīgi nejauši, un viņa par to uzzināja. Es rotaļājos pa zālēm un tas man atgādināja ložņāšanu pa vecāku jauniegādātās mājas dārzu. Un tā arī to pieminēju. Cik vienkārši. Bet sekas - tās galīgi nebija vienkāršas. Abi mani vecāki bija ārprātīgi dusmīgi, tik ļoti dusmīgi, un uz tik ilgu laiku. Es nedrīkstēju vairs braukt tur ciemos vasarās, un no tā brīža mana brīvā vaļa tika vēl vairāk ierobežota. Neviens man neteica, nestāsti par māju. Nē, neviens neiedomājās, ka man būtu jāsaka - lūdzu nestāsti savai tantei par māju, kurā dzīvosim. Pēc tam, gan, bija ļoti daudz instruktāžu par to, ko teikt citiem cilvēkiem, ko atbildēt, uz katra soļa. Jūs saprotiet? Līdz tam brīdim vecāki nevarēja iedomāties, ka man ir savas domas, ārpus savām bērnišķīgajām rotaļām, radošajām izpausmēm un nodošanās mācībām. Bet no tā brīžā viss, kas liecinātu par manas pašas gribas ekzistenci, tika sistemātiski novērsts. Man nebija savas gribas.

Tas rituāls ar domrakstiem turpinājās līdz man bija 17, 18 gadi. Nejaušas atrisinājums bija Sviesta Cibā. Te es varēju iemācīties rakstīt par savu dzīvi. Tas, ka to skatījās cilvēki ārpus ģimenes, tas to padarīja par īstu. Saprotiet? Ja kaut ko redz cilvēks ārpus ģīmenes, tikai tad tas bija pa īstam, pa īstam! Citādāk man nekas neatlika, kā ticēt, ka dzīvoju mammas falsifēto dzīvi, kamēr viņa man sita, sita, sita, sita.. sita līdz pat brīdim, kad tiku dzīvot opes dzīvoklī. Sita līdz 21 gadiem. Sita, sita, sita... Sita, jo raudāju. Raudāju, jo biju iebildusi pret falsificējumu. Iebildu pret falsificējumu, jo tiku piespiesta nebūt. Aj, es tiku nosaukta par tik problemātisku, tik sliktu, aj, mamma visiem radiem čukstēja, ka man ir iekšā demoni, varbūt tīšām tā, lai es arī sadzirdētu, un varbūt noticētu. Viņa man bieži aizrādīja, ka domāju, ka esmu enģelis. Lai arī ko šie engļeļi un demoni nozīmētu..

Tagad man paliek pavisam rūgti. Nezinu, vai spēšu pie šī ieraksta atgreizties, tāpēc centīšos izstāstīt domu līdz kaut kādam idomātam beigu punktam. Vai šis "Demons" nebija manas brīvās gribas un dvēseles klātbūtne, kas manifestējās asarās, jo es tiku piespiesta nejust, negribēt, nedomāt, neekzistēt ārpus stingri noteiktajiem rāmjiem? Vai es jau tagad varu vispār aptvert pagātnes notikumus?

Palika sliktāk. Man bija 21, 23 gadi. Man tika aizliegts tikt kaut kur pieņemtai darbā. Kā es to zinu? Es mēģināju. Mamma uzzināja jau pirmajā dienā, un piespieda man zvanīt un pārtraukt līgumu. Viss, ko spēju darīt lai izdzīvotu, bija pieņemt vecāku kabatas naudu, un censties paķert kaut kādu freelance. Viens vienīgs murgs.
Paralēli, mamma saprata, ka es esmu tāda kā atbilžu mašīna. Ja man uzdod jautājumu, es izdomāju atbildi. Uz čuju, protams. Lieki piebilst, ka es ļoti labi iemācījos nebaidīties minēt uz čuju. Nedomāju, ka visas manas atbildes bija pareizas, bet es centos atbildēt tik pareizi, cik spēju. Kaut kad biju nolēmusi nepadoties, un tas manifestējās visās dzīves jomās. Taču tas šobrīd nav svarīgi. Svarīgi ir tas, ka man tika uzdoti jautājumi jau laikus, pirms es spēju par uzdotajām tēmām vispār formulēt viedokli. Saprotiet, mammai bija jābūt tur, manā galvā, pirmajai - jācenšas pirmajai uzzināt manu viedokli, lai to varētu novērst, vai, vēl trakāk, uzdot par savējo. Cik bieži viņa man zvanīja, lai es palīdzētu ar viņas dokuturantūru radošajās industrijās. Man bija jāatbild uz tādiem jautājumiem kā - Kas ir māksla? Kas ir dizains? Kas ir radošās industrijas? Kā var veiksmīgi izveidot mehānismu, kurā mākslinieks var nopelnīt? Kāda ir mākslas industrijas atbalsta mehānismi un kā mākslinieks var atrast darbu?

Jūs saprotiet? Mamma tiešām domā, ka esmu daļa no viņas. Viss, ko daru, pieder viņai. Mans gleznas pieder viņai, jo viņa kādreiz redzēja sevi gleznojot. Saprotiet!? Visi mani gadi mākslas skola nav manis pašas pavadīti, bet ir dēļ mammas. Saprotiet? Mammas acīs man nav dvēseles, es nepastāvu. Viņa ir dievs, un esmu uzaugusi no viņas ribas. Vai tiešām saprotiet, cik tas ir nopietni? Man liekas, es nepārspīlēju. Vai es tiešām pati saprotu, cik tas ir nopietni? Vai es saprotu?

nu ar to albumu ir tā - visu vai neko. pēc tam kādu laiku būs miers (?)
also - iegūglēju "overfunctioning". ojā.