fantastikal
Pirmdiena, 2. Decembris 2019 08:50
Man ir sācies tāds nežēlīgi satraukts periods. Pietrūkst stabilitātes, bet tagad pa īstam pietrūkst, nevis vienkārši nav. Bet hei, visam cauri izdzīvosi. Kas gan cits atliek!

CommentReply Add to Memories Email this entry to a friend

Piektdiena, 15. Novembris 2019 14:33
Nu ko, drīz visas desiņas tiks atklātas.

CommentReply Add to Memories Email this entry to a friend

Ceturtdiena, 14. Novembris 2019 11:40
Turpinu mēģinat sevi atlobīt. Atvērt plašāk. Ja godīgi mani pārsteidz tas, cik ļoti traumēta esmu. Vieglāk bija to nezināt.

CommentReply Add to Memories Email this entry to a friend

Trešdiena, 13. Novembris 2019 14:06
Nav man vairs iekšā gaidīt, līdz cilvēki sapratīs. Īstās, cilvēciskās vērtības ir jānēsa, jārāda, jāizrāda. Es neiešu neko slēpt. Lai tīrs komerciālsms, kapitālisms un komforts statusa pēc iet dirst. Rockstar 4eva.

1CommentReply Add to Memories Email this entry to a friend

Otrdiena, 5. Novembris 2019 16:40
Jo veiksmīgāks tu izskaties, jo vairāk no tevis cenšās noplēst.
Bet kāpēc uz veiksmi skatās tā, it kā aiz tā slēptos arī materiālā veiksme?
Jo veiksme ir iespaidi, izmantotas iespējas, eksperimenti, bet iespaidi paši vien jau neģenerē naudu.

Pēdējā pusgadā man ir veicies iespaidu ziņā, bet neveicies naudas ziņā. Man ir piedāvāti aptuveni 15 dažādi freelance darbi, kuri visi ir izkrituši cauri. Parasti izkristu cauri tikai daži, nu varbūt pieci.. Tā vietā, es mēģinu šo laiku izmantot lietderīgi, lai attīstītu savu mākslu, sevi kā cilvēku, vairāk laiku pavadīt lai iedziļinātos sevī, būt cilvēcīgai pret sevi, būt cilvēcīgai pret citiem, ja mani neredz nevienā darbā. Daļa no problēmas ir arī tas, ka es vairs nevēlos kuru katru darbu, bet tad labāk to laiku veltu sev. Tas laiks ir kā smilšu pulkstenis, jo drīz iekrājumu vairs nebūs. Pirms pusgada bija garantija, ka no šī brīža man būs darbs divos jaunos projektos, bet arī tie ir atlikti. Kaut kam ir jānotiek, kaut kādai materiālai veiksmei ir jānotiek. Es daru visu, lai tas varētu notikt, bet tas nenozīmē, kas tas man izdosies. Varbūt gada beigās attapšos, ka ir tiešām jāstrādā un jākalpo kapitālismam.

Bet pēc šiem atklāsmju mēnešiem tas būtu ļoti grūti.

Kaut kam, lūdzu, ir jānotiek. Es meklēju. Es esmu atvērta. Es rīkojos. Es vel ticu tam, ka IR iespējams dzīvot citādāk.

1CommentReply Add to Memories Email this entry to a friend

Piektdiena, 1. Novembris 2019 18:05
"Kamēr jūs esat pieķērušies dzīvei, kā slīcēji glābšanas riņķim - jūs nemaz nedzīvojat. Jūs eksistējat "dzīves ilūzijā"."
Ivo Puriņš

CommentReply Add to Memories Email this entry to a friend

Ceturtdiena, 31. Oktobris 2019 15:17
Reālais sireālisms ir tad, kad viens no Taviem elkiem Tev personīgi izrāda savu studiju, un Tu saproti, ka tā ir tā pati studija, par kuru esi lasījusi viņa biogrāfijā.

Garastāvoklis:: šoks

CommentReply Add to Memories Email this entry to a friend

Otrdiena, 29. Oktobris 2019 13:54
Spēja vizualizēt ir svarīga.

CommentReply Add to Memories Email this entry to a friend

Svētdiena, 27. Oktobris 2019 17:05
mans jaunais motto ir nebūt pasīvai, bet rīkoties
jo vecās bailes ir no citiem laikiem.
bailes teikt patiesību ir neīstas.
rīkojos, un patiesība pati atnāk, tāda, kādu redzu pirms rīkojos.
turu to jauno spēju tuvumā, kad vajag.

CommentReply Add to Memories Email this entry to a friend

Trešdiena, 23. Oktobris 2019 15:38
Ja kāds sāk klaji runāt tā, it kā Tavi veikumi nepieder Tev pašam, ar nodomu, ka esi fiziski un garīgi atkarīgs, ir īstas laiks BĒGT

CommentReply Add to Memories Email this entry to a friend

Ceturtdiena, 19. Septembris 2019 13:02
Čau, es esmu Platformene

Un es reāli nevēlos, I don’t wanna be me, I don’t wanna be me anymore.
No vienas puses tagad zinu, ka mana dzīve nākotne būs okay un es varu dzīvot veiksmīgi, neskaitot negadījumus un neparedzamo,
Bet no otras puses, es neko no tā negribu. Es gribu un negribu.
Īsumā - es īsti neredzu jēgu dzīvot.
Pats sev kalps - tas ir pilnīgi narcisistiks dzīvesveids, uz ko esmu tiekusies ilgu laiku, un ko esmu arī ļoti vēlējusies.
Citam kalps - Tu vergo citam, un cīnies par savu vietu zem saules, bet mūžam jūties apčakarēts.

Atgriežos pie svarīgākajiem punktiem:
• Es nezinu ko es gribu
• Es nevaru izlemt, vai es gribu dzīvot

Citi svarīgi punkti:
• Varbūt kādam vajag, lai es dzīvoju? Jā, zinu dažus cilvēkus, kam vajag. Ok.
• Es negribu justies vientuļi, taču es vairāk nevēlos veidot attiecības ar cilvēkiem, kas var man likt justies vientuļai.
• Es gribu vairot labu pasaulē, taču es pilnīgi noteikti negribu to darīt, lai gūtu kaut kādu ievērību. Taču labu darīt nevar bez ievērības.

Ir strupceļš. Katru nedēļu ir strupceļš.

1CommentReply Add to Memories Email this entry to a friend

Trešdiena, 16. Janvāris 2019 17:25
Kad Tu sagadies atkal redzēt Elizabetes Balčus aprakstiņu, un tas atkal liekas ļoti dzirdēts un tevi sadusmo, bet tu esi izlēmis šoreiz to izpētīt, un atver savu veco preses relīzi no 2017 un arī sava pasākumu aprakstu no 2016, un Tu saprotu, ka tas ir gandrīz vienāds teikums ar tavējo, kas izmantots ap to laiku, tikai viņa to izmanto joprojām. Struktūrā identisks, daži vārdi atstāti tādā pašā kārtībā, citi aizvietot. Un tass ir galvenais raksturojošais teikums par Elizabetes muziku.
Ja man kādreiz gribētos atklāt to, kas man ir zināms, no kā viņa ir špikojusi (un ne jau tikai no manis), tas būtu viegli izdarāms, jo ir daudz reālu šādu pierādījum, kurus var nostādīt blakus - oriģinālā versija vs Elizabetes Balčus kopija.

Bet ja godīgi viss ko es vēlētos ir lai viņa beigtu šo spēlīti. Bet viņa ir tāda nejauka, viņai patīk pasīvi-agresīvi un tā maigi darīt citiem sliktu, jo viņas galvenais mērķis ir būt veiksmīgai - un arī novākt konkurenci. Bet man joprojām žēl, ka kādreiz viņu uzskatīju par savu draudzeni! Tagad viss, kas no tā ir palicis, ir šīs kopijas un kopiju atblāzmas.

Par to publiski runāt nozīmētu kurināt naidu - un likt Elizabetes atriebīgajai dabai atkal parādīties, taču no tās esmu jau tik nogurusi. Turklāt - un kam man ir grūti noticēt - viņa ar laiku it kā “aizmirst” ka ir paņēmusi un pilnībā tic, ka kopija ir pašas izdomājums to arī tā aizstāv. Kā var dzīvot tādās illuzijās? Vai arī tā ir illuzija par illūziju?

CommentReply Add to Memories Email this entry to a friend

Pirmdiena, 6. Augusts 2018 22:20
cik svarīgs ir tas viss, ko mēs daram; cik svarīgas ira izvēles un ceļi, kurus ejam

CommentReply Add to Memories Email this entry to a friend

Svētdiena, 22. Jūlijs 2018 00:59
saauksteties vasaras karstakajas dienas.. omg yes

CommentReply Add to Memories Email this entry to a friend

Otrdiena, 12. Jūnijs 2018 12:43
cibu vajag dzēst. vai vnk sev aizslēgt.

CommentReply Add to Memories Email this entry to a friend

Pirmdiena, 4. Jūnijs 2018 21:02
ja es rīkojos kā veiksmīgs cilvēks un daru visas pareizās lietas, kāda ir garantija, ka tas strādās? Citdādāk viss, ko daru, ir dodu citiem iedvesmu par to, kā būtu jārīkojās, ja grib būt veiksmīgs cilvēks :(

CommentReply Add to Memories Email this entry to a friend

Svētdiena, 27. Maijs 2018 12:56
Kā lai atrod labu terapeitu? Es laikam sliecos uz pavecāka liberāli domājoša kungu un meklēju tāda tipa variantus. Ar sievietēm-terapeitēm man tas sievišķības faktors traucē, arī ka no manis kaut ko tādu sagaida. Pagaidām pēdējos mēģinājumos darba dienās neceļ telefonu un neraģē uz ziņām / e-pastiem. Nu varbūt es varētu trakāk uzplīties, bet es negribu, man liekas ar vienu zvanu un vienu īsziņu pietiek. Pagaidām bez rezultāta.

CommentReply Add to Memories Email this entry to a friend

Ceturtdiena, 24. Maijs 2018 20:06
bļāviens tas jau ir nopietni; mamma gribēja "vienkārši ienākt pie manis" (tā it kā nekas nebūtu noticis mūsu starpā..), zvanīja pa tel un durvīm. es neko no viņas negribu, man nevajag viņas ļaunumu. es turu savu nostāju, savu robežu. ja viņa var apvārdot visu, ko mīlu, man viņu nevajag. bet tā ir ļoti bezpalīdzīga sajūta, kad kāds tev tā dzenās pakaļ. kam vispār šādā gadījumā var zvanīt, lai sevi aizsargātu? jo mēs būtu strīdējušās līdz asarām un gan jau viņa arī man iesistu, ja šādi sakāpies. viņai pat ir dzīvokļa atslēga, bet par laimi aizskrēju uzlikt uz durvīm ķēdi.. vājprāts, tas ir kā murgā!!!! un ko, ja viņa sestdien atnāks uz koncertu, jo viņa zin, ka tur es būšu? pēc kā es izskatītos, ja es palūgtu viņai iet prom? un vai viņa vispār klausītu? un kā pēc tam es vispār spētu uzstāties, ja gribēšu ieritināties kamolā un pazust?

CommentReply Add to Memories Email this entry to a friend

Sestdiena, 19. Maijs 2018 10:00
Vēl pēdējā laikā domāju - cik jēdzīgi būtu iet pie terapeita, lai sūdzētos par saviem vecākiem? Jo es baigi tā kā šaubos, vai vajag, bet skaidrs, ka tieši man un kā ir bijis ir visu problēmu cēlonis. Jo citas neuzskatu par problēmām. At visu pārējo norm tieku galā.

CommentReply Add to Memories Email this entry to a friend

Sestdiena, 19. Maijs 2018 09:55
Liekas, ka vienīgais veids, kā izdzīvot, ir pieņemt, ka mana mamma ir stulba. Es vispār neticu “stulba” cilvēka konceptam (visi taču ir gudri savā jomā..), bet liekas, ka nekas cits neatliek, jo cenšos saglabāt iekšējo mieru un neļauties provokācijai, kura varbūt pat nav. Varbūt viņa lieto stiprus vārdu, bet nezin, ko tas nozīmē. Varbūt viņa izliekās un spēlējās kā kaķis ar peli. Bet tā man labāk nedomāt. Labāk domāt, ka patiešām stulba.

CommentReply Add to Memories Email this entry to a friend

Piektdiena, 18. Maijs 2018 00:40
Es tik ļoti gribētu publiski nolikt savus vecākus; viņi moka cilvēkus un domā, ka visus var nokontrolēt, un ka paši ir eņģeļi. Es nevaru vairs izturēt, ar kādām tiesībām viņi tik atklāti izrāda nožēlu par manu draugu, turklāt viņam tikko nosūtīja cilvēku, kas dabūja darbu, uz kuru viņš ļoti cerēja. Cik bieži es dzirdu “ā bet viņš jau neko nedara” un toreiz, kad viņus tik ļoti izbrīnīja tas, ka manējais “vispār pieliek pirkstu pie mājas darbiem”. Džīzas.. manējais ir zelts, izdara to visu un vēl vairāk. Un tad mamma sūdzās, ka negribu vienkārši pļāpāt, un zvana tikai vienu reizi nedēļā desmit vietā. Vai ne!

Un tad nāk uz mākslas pasākumiem un iesaistās, tā it kā esot mani vecāki, viņiem būtu automātiskā ieejas biļete un atļauja kaut ko organizēt! Vai ne! Cik reizes man nav bijis viss tas sūds jāsavāc! Priekš kam! Un kad beidzot mamma savu nepašpārliecinātību beigs “lāpīt” ar citu cilvēku manipulēšanu!? Jādzīvo sev, nevis caur citiem..

2CommentReply Add to Memories Email this entry to a friend

Otrdiena, 8. Maijs 2018 09:44
blah blah censties, blah blah vajag

CommentReply Add to Memories Email this entry to a friend

Pirmdiena, 30. Aprīlis 2018 13:18
un visam pa virsu ir pašjautājumi, vai es vispār drīkstu tā justies, blah, blah, blah. nu zin sviestā var saiet. bet es vienmēr dzīvoju tā, it kā nekādas steigas nebūtu (izņemot, kad ir).

CommentReply Add to Memories Email this entry to a friend

Pirmdiena, 30. Aprīlis 2018 12:04
es cenšos domāt / ticēt sev. ir baigi, baigi sarežģīti. un pie tam man ir nojausma, ka ilgtermiņā "problēmas ignorēšana" noved tikai pie lielākiem satraukumiem. bet spēki pietrūkst, un tad varētu būt atbalsts. kaut kādā punktā atbalsts ir par maz, kad tas tikai nāk no iekšas, bet no āras ir škietami pretējais - ne tikai neitralitāte bet tā vietā pretkustība. un visādi jautājumi - priekš kam es vispār kaut ko daru, ja maza daļa latvijas domā ka tas viņiem tik ļoti traucē, ka ir par to jārunā kā nederīgu?

jā, labi, es varu to ignorēt un fokusēties tikai uz ārzemēm. bet doma, ka mājās neesi īsti gaidīts, tomēr ēdās un ēdās. un tas pats par attiecībām ar vecākiem. ka neesi gaidīts tāds kāds esi un mīlēts tāds kāds esi, nezimainīts, tas ēdās, ēdās, ēdās...


jā, ir cilvēki, kas mani atbalsta, bet lielākoties tie ir klusi, introverti. daudz klusāki par tiem, kam es traucēju ar savu esamību.

CommentReply Add to Memories Email this entry to a friend

Svētdiena, 29. Aprīlis 2018 16:21
They hatin’

CommentReply Add to Memories Email this entry to a friend

Ceturtdiena, 5. Aprīlis 2018 13:02
blah, blah, blah.

CommentReply Add to Memories Email this entry to a friend

Piektdiena, 16. Marts 2018 21:06
Tāda diena, kad mamma jautā izaicinoši, jo domā, ka zin labāk, kā es jutos. Cik ļoti viļos ik reizi, kad domāju, ka varu viņai uzticēties, viņai atkāties un sagaidīt, ka ar mani apieties jauki, maigi, izpalīdzīgi utt. Kaut man būtu mīļa mamma. Cik ļoti tādu vēlētos, nevis tādu, kura meklē pierādījumus, “kaulus skapī”, detāļas lai izprastu to, kur viņa nav iesaistīta, kontrolēt un meklēt to, kas mani padarītu paīstam laikmīgu (jo šāda mana laimē nav īsta, nu labi!). Un protams, ka joprojām baidos no sievietes, kura pret mani ir pasīvi agresīva, kontrolējoša un var fiziski aizskart! Vai distance un noteikumi (necelt tel vakarā, neatzvanīt tikai iz pieklājības) ir patiess risinājums?

5CommentReply Add to Memories Email this entry to a friend

Ceturtdiena, 8. Marts 2018 12:36
sieviešu diena uzsver to, ka sievietei jābūt skaistai "būtnei", tas nozīmē sievietei jābūt pakļāvīgai dekorācijai. bet dekorācija, kura jūt, jo neaizmirsim klišeju par "cieto" vīrieti un "histerisko" sievieti. un tāpēc jādavina puķes, pateicoties par skaistuma pūlēm.

man jau liekas viss šis ir tā novecojis, vīrieši un viskautkas pa vidu arī mēdz / var (ja vēlās) domāt par sevis izskaistināšanu, tas ir atkarīgs no idivīda personības, ne dzimuma. "skaistā dzimuma" koncepts, manuprāt, ir ieaudzināts.
ja jāturpina tradīcijas, tad mazāk vajag aiz tām dzimuma lietām slēpties (jo dzimumu dalījums arī ir novecojis).

puķes ir erotiskas, un tās dāvinot, tas jau ir kā personīgs aicinājums :) un tāpēc jādāvina tikai tām, kuras vēlies izaicināt. ne jau visām sievietēm par to, ka viņas pakļaujas kaut kādai normai. tradīcijai.

1CommentReply Add to Memories Email this entry to a friend

Otrdiena, 6. Marts 2018 14:03
I'm baaaaack! Un nu jau atkal lielais nogurums.

CommentReply Add to Memories Email this entry to a friend

Pirmdiena, 5. Marts 2018 17:58
Eu kad viņa beigs špikot manas labās idejas un uz tām braukt? Lai visa pasaule sadodas rokās viņai izpatikt? Tiešām no shame? Man kkā no radāra jāpazūd? Bez maz vai labāk nezināt.

CommentReply Add to Memories Email this entry to a friend