Sāku saprast, ka man cepij kaut kāds mītisks sabiedrības spiediens. Tas ir neveselīgi.
Man ir jādod sev laiks, šis ir sevī jāatrisina.

Citādi, citādi, citādi:
Esmu tik ļoti cerības pilna, man ir tik ļoti sev (un apkārtējiem) jāuzticās, un man ir ļoti bail. It kā jau parasti man nav problēmas uzticēties cilvēkiem tādās situācijās, kurās varbūt kāds cits manā vietā drebētu, bet tomēr, šoriez šķiet ka daudz, daudz vairāk mana dzīve var vai nu saplīst vai arī turpināt iet uz augšu. Esmu tādās kā krustcelēs. Un es tā aplinkus dancāju ap sliedēm (es pieņemu ka tā ir vilciena pietura, kur vai nu iekāpju vienā, vai otrā vilcienā), un es raudu. Diezgan daudz es raudu. Bet šis ir arī cerību pilns laiks, un nav tā, ka vienā vai otrā virzienā būs kaut kā sliktāk, vai būšu pavisam pamesta.