man ir bail būt uz skatuves, un bailes es (pārbaudīti) varu pārvarēt ar klimatizēšanos. Bet nav jau iespējas tik daudz uzstāties, cik man vajag. Vnk 3 dienas pēc kārtas, lūdzu :( un pēc otrās jau viss ir 200% amazing uz mēnesi, trešā ir nostiprinošā diena, kad toč bailes ir pārvarētas un viss ir vnk bauda. Žēl. Žēl, to nepiedzīvot jau ilgu laiku.

ej galīgi, viss ir bāāāigi labi. ir labi.

atverās puķīte. bet tāda, kas nakts laikā arī aizverās. tūtīte.

čau, melanholija. kādu laiku nebiju terapijā, nu tad pat nerunājot neko sevišķu, tāpat atlikušo dienu nevar izdarīt neko - un no mājām strādājot viss jau no pašas atkarīgs. doing the work, bļā. i guess ne jau katrs ir tik priviliģēts, lai būtu / varētu būt / atļaut sev būt tajā situācijā, kad maksā vienam profiņam, lai runātu par visu nopietno. baigi sanāk to visu tā nopietni pašai arī ņemt. jo atbildība un šit. nu tad arī jānogurst. meh, meh, meh. okay bet kā diez ir, ja nemeģina saskatīt plašāku bildi, ja uz problēmām neatskatās? taaaad man liekas ir lielā, lielā ziepe. aizbēgšana ir pats trakākais, ko var darīt. nu ne jau tā kā agrāk, pusaudžu vecumā, bet tagad, tā pa nopietno, aizbēgt. nu, tās reizes, ka cilvēki atsakās uzņemties atbildību, nevar piedot kādam, nevar sev piedot, nevar ieskatīties patiesībai acīs un tā tālāk. tas tāpat nestrādā, kaut kāda cena tiek maksāta vienalga. maaarrgrh.

Tad reizēm var saredzēt, kā cilvēks bija Tevi čakarējis visu laiku.

ciets kā dārgakmenis

kādā brīdī aptrūkst pateicības, pateicība kļūst otršķirīga, tad var saskatīt īsto egoistu

mani interesē cilvēki, kas nav apstājušies pieņēmumos, bet turpina izzināt to pašu, padziļināti.

šodien tāds noskaņojums par to, ka smags darbs atmaksājas un to var sevišķi redzēt, kad kāds mēgina izbraukt cauri, jo jūtās krutāks par tevi. ir laiks arī tādam mindsetam, bet nekur jau ieguldītais laiks nepazūd, tik jautājums kurā virzienā tas ir virzīts. tur arī sakrājās.

šājās brīvdienās katru dienu ar mani sazinājās vismaz 2 citi cilvēki par viņu projektiem. esmu nonākusi situācijā, ka vairāk notiek runāšana par, nevis ļaušana man darboties. nu un atkal tas, ka tas notiek brīvdienā. nesaprotu, kāpēc mākslas projektus nevar parrunāt tikai darba dienās, ar izņēmumiem, kad kaut kas ir steidzams, vai tiešām nevar citādāk. vai zemapziņā nosēdies, ka māksla nav darbs?

Kad palasu latest posts, manas kadreiz pusaudzīgās cerības par cibu diezgan sagrūst.
Kad bijām jauni, tad te tusēja progresīvi domājoši ļaudis, tagad, ja palasa, visiem ir kaut kāda dzīves plāksne, kura ir vienkārši aizslēgta ciet, ar durvju sargu un permanento zīmi "Te mēs neiesim".

Ak Tu neraža. Atnāk Lieldienu brīvdienas, bet vairāki gandrīz rezē man zvana / raksta par projektiem tā it kā es varētu veltīt sevi tiešu viņu radošajam darbam šajā atpūtas periodā. Viss ir pretrunā: darbs brīvdienā. Bet nu rezultātā es attopos ar 3h miegu un vārtīšanos pa gultu vairāk neguļam nevis tāpēc, ka esmu visu nakti strādājusi (tikai līdz 3:00), bet tāpēc, ka es visu nakti nestrādāju. Tas ir sviests un vairs neko negribās, tikai tik ļoti gribas lietas redzēt gatavas.

Izlēmu, ka lēnām jāsāk sevi ekstrahēt no pasniedzēja vides tieši tajā augstskolā, kur bišķīt vairāk maksā. Vairs nevaru visam pa virsu pavilkt mācības sestdienās.

Sapratu, kāpēc šo platformu nevaru palaist vaļa.

Man bija lielas problēmas rakstīt domrakstus pirmoreiz, kad gāju latviešu skolā. Saprotiet, domraksts savā būtībā ļoti atšķiras no angļu valodīgo skolu Essay, britu vai amerikāņu Essay, vienalga. Dabūju abos bisķīt pamērkt pirksta galus. Essay tiklab var rakstīt, absolūti izvairoties no savas dzīves tiešas aprakstīšanas, ja autoram ir tāda nepieciešamība. Domraksts - tā ir pavisam cita forma.

Ar Domrakstu pirmoreiz iepazinos septītajā klasē. Bet tā paīstam, tikai astotajā - septītajā klasē gāju jocīgā skolā, kur bišķīt bija savi noteikumi. Tātad runa ir par astoto klasi. Astotajā klasē no manis prasīja rakstīt domrakstu. Tas bija nesaprotami un biedējoši. Domraksts! Papīrs, kurā es aprakstu savu dzīvi, domas, viedokli! Domraksts - dokuments, kas liecina par manu pastāvēšanu kā indivīdam, cilvēkam ar savu dvēseli, domājoša būtne, kas dzīvo manā ķermenī. Man bija 12-13 gadu. Domraksts manā dzīvē radīja ārkārtīgas problēmas. Tas bija viens it kā nenozīmīgs uzdevums, kas atkārtojās ik pa laiciņam. Taču katra rakstīšanas reize bija absolūta elle.

Domrakstos tika uzdots uzdevums brīvi aprakstīt skolotājas uzdoto tēmu, un arī izteikt savu viedokli. Tas notika ar mērķi, lai pārbaudītu gramatikas, teikumu konstruēšanas, pareizrakstības un kopumā jau domu izklāstīšanas spējas. Vienkārši, lai iemācītu rakstīt. Tas ir tik saprotami. Skola man pieprasīja rakstīt domrakstus. Pusotras burtnīcas lapaspuses garu darbu, kurā man ir jāstāsta par savu dzīvi, un ko es par to domāju.

Domraksts bija elle. Es būtu bijusi gatava aprakstīt jebko citu, ka vien vienkārši rakstīt par savu dzīvi un par sevi! Jebko!!! Katru reizi, kad man tika uzdots rakstīt domrakstu kā mājasdarbu, atkārtojās viens un tas pats cikls. Es sēdēju un bleznu tukšā burtnīcas lapā, nevarēdama to iesākt. Es nespēju! Es vienkārši nespēju aprakstīt savas domas, savu vidi, notikumus manā dzīvē, neko. Visas domas palika man galvā, neveidoja vārdus, nepieskārās papīram. Parasti es sēdēju tur pie sava galda, man piešķirtajā istabā, nezinu ko es īsti darīju, bet attapos asarās un nespējā. Domāju - kam lai prasa palīdzību. Mājās jau bija tikai viens cilvēks, kam prasīt to. Audžutētis nav latvietis, pusmāsa un pusbrālis - galīgi sīkie tajā laikā. Vienīgā opcija - iet pie mammas. Un kā es to nožēloju, katru reizi..

Saprotiet, es tiku audzināta pēc absolūtas paklausības uzstādījuma. Katrs solis ārpus rāmjiem bija norunāts jau iepriekš, līdz sīkām detaļām. Man nedrīkstēja būt sava griba. Nu, teiksim tā, es drīkstēju kaut ko gribēt, bet tikai pēc noteiktiem parametriem. Tikai to, kas kaut kādā veidā pastiprinātu manu vecāku izsmalcinātību. Piemēram, es drīkstēju studēt mākslu. Es nedrīkstēju strādāt darbu, bet es drīkstēju darboties ar datoriem, cik vēlos. Es drīkstēju ēst, tikai ne to ēdienu, kuru ir gatavojis kāds svešs cilvēks. Arī ceļojot, ļoti negribīgi vecāki ļāva kaut kur pāest. Tikai, ja audžutētis atzīnās, ka ir ļoti izsalcis. Bija tikai divi varianti: restorāns vai arī pašu gatavots. Saprotiet, tas nebija par naudu. Paredzot izsalkumu, parasti līdzi bija gana daudz mājas ēdiena, lai visi būtu paēduši. Man liekas, kādā brīdī mani sāka pārbarot tikai tāpēc, lai es neestu citur. Bet par to šoreiz nav ieraksts.

Tātad domraksts. Parasti mamma uzreiz piekrita man palīdzēt to rakstīt. Viņas pirmie jautājumi vienmēr bija tie paši, un tie vienmēr manī iedvesa ārkārtīgas cerības, ka šoreiz taču nebūs kā parasti. Jautājumi bija vienkārši: Par ko ir domraksts? Ko Tu tur gribi rakstīt?
Es padomāju, un ar viņas jautājumu, kaut kā domu mudžeklis iztaisnojās un es varēju atbildēt. Man gan netika dots daudz laika, bija jāsaprot un jāatbild aptuveni divos teikumos. Vairāk nedrīkstēja, jo tajā brīdī mamma man lika paņemt burtnīcu, pildspalvu un fiksi rakstīt tieši to, ko viņa saka. Mani domraksti kļuva par viņas domrakstiem, tikai, viņa tos diktēja un es rakstīju. Tas jau pats par sevi ir diezgan interesants, bet diemžēl tas nebūt nebija tik vienkārši. Domrakstu tēmas bieži vien bija tādas, ka bija jāapraksta arī kaut kas no savas dzīves. Pirmajā personā, jāapraksta ko darīji, ko domāji, un tā tālāk. Gan jau tāpēc, lai tas jaunietim būtu vieglāk, un interesantāk. Taču mamma katru reizi diktēja savu, falsificētu stāstu, kas bija it kā no mana skatu punkta. Viņa uzdevās par mani.

Es nezinu, vai varu patiesi aprakstīt to sarūgtīnājumu, kas mani katru reizi pārņēma, kad tā notika, bet tas, kas sekoja, bija ļoti skumji. Katru domrakstu, it kā tas būtu noticis pirmo reizi, mamma man uzdeva jautājumu par to, kāda ir tēma un ko es gribu rakstīt, bet man piespieda pierakstīt viņas diktēto fantāziju par manu dzīvi. Saprotiet, ja es iebildu, man sita, ārprātīgi sita, un, ja es lūdzu brīdi padomāt, varbūt ar cerību ierakstīt savu teikumu pa vidu, mani sita un sita, un draudēja nepalīdzēt pavisam. Nē - reizēm no mammas puses tie bija tikai frustēti kliedzieni "Kuš! Raksti! Es aizmirsīšu!", un bliezieni pa manu sakumpušo muguru, ciskām, vai rokas gaļīgajām daļām, bez draudiem pārtraukt palīdzēt. Tas kļuva par tādu rituālu. Dažas reizes mamma neizturēja (burtiski "Es nevaru izturēt - viss, raksti pati!") un domraksts palika puspabeigts. Es nevarēju iesniegt domrakstu bez mammas palīdzības, jo mani domas nekļuva par vārdiem, nepieskārās papīram. Ja es neiesniegtu domrakstu, es liktu sev izcelties klases vidū, un tad varbūt pazaudētu cilvēku uzticību - gan klasesbiedru, gan skolotāju uzticību. Man bija jābūt labai visiem cilvēkiem, vienīgajiem cilvēkiem, kas man bija apkārt, ārpus ģīmenes. Tas bija simols saiknei ar cilvēcību. Man bija jāiesneidz domraksts.

Līdz tam brīdim, kad no manis pirmoreiz tika sagaidīts mājasdarbs - domraksts, es dzīvoju režīmā, kurā vecāki neticēja (un es arī neticēju..?), ka man pašai ir savs prāts. Es atceros reizi, kad man bija desmit vai vienpadsmit gadi, kur es radiniecei pieminēju vecāku māju, galīgi nejauši, un viņa par to uzzināja. Es rotaļājos pa zālēm un tas man atgādināja ložņāšanu pa vecāku jauniegādātās mājas dārzu. Un tā arī to pieminēju. Cik vienkārši. Bet sekas - tās galīgi nebija vienkāršas. Abi mani vecāki bija ārprātīgi dusmīgi, tik ļoti dusmīgi, un uz tik ilgu laiku. Es nedrīkstēju vairs braukt tur ciemos vasarās, un no tā brīža mana brīvā vaļa tika vēl vairāk ierobežota. Neviens man neteica, nestāsti par māju. Nē, neviens neiedomājās, ka man būtu jāsaka - lūdzu nestāsti savai tantei par māju, kurā dzīvosim. Pēc tam, gan, bija ļoti daudz instruktāžu par to, ko teikt citiem cilvēkiem, ko atbildēt, uz katra soļa. Jūs saprotiet? Līdz tam brīdim vecāki nevarēja iedomāties, ka man ir savas domas, ārpus savām bērnišķīgajām rotaļām, radošajām izpausmēm un nodošanās mācībām. Bet no tā brīžā viss, kas liecinātu par manas pašas gribas ekzistenci, tika sistemātiski novērsts. Man nebija savas gribas.

Tas rituāls ar domrakstiem turpinājās līdz man bija 17, 18 gadi. Nejaušas atrisinājums bija Sviesta Cibā. Te es varēju iemācīties rakstīt par savu dzīvi. Tas, ka to skatījās cilvēki ārpus ģimenes, tas to padarīja par īstu. Saprotiet? Ja kaut ko redz cilvēks ārpus ģīmenes, tikai tad tas bija pa īstam, pa īstam! Citādāk man nekas neatlika, kā ticēt, ka dzīvoju mammas falsifēto dzīvi, kamēr viņa man sita, sita, sita, sita.. sita līdz pat brīdim, kad tiku dzīvot opes dzīvoklī. Sita līdz 21 gadiem. Sita, sita, sita... Sita, jo raudāju. Raudāju, jo biju iebildusi pret falsificējumu. Iebildu pret falsificējumu, jo tiku piespiesta nebūt. Aj, es tiku nosaukta par tik problemātisku, tik sliktu, aj, mamma visiem radiem čukstēja, ka man ir iekšā demoni, varbūt tīšām tā, lai es arī sadzirdētu, un varbūt noticētu. Viņa man bieži aizrādīja, ka domāju, ka esmu enģelis. Lai arī ko šie engļeļi un demoni nozīmētu..

Tagad man paliek pavisam rūgti. Nezinu, vai spēšu pie šī ieraksta atgreizties, tāpēc centīšos izstāstīt domu līdz kaut kādam idomātam beigu punktam. Vai šis "Demons" nebija manas brīvās gribas un dvēseles klātbūtne, kas manifestējās asarās, jo es tiku piespiesta nejust, negribēt, nedomāt, neekzistēt ārpus stingri noteiktajiem rāmjiem? Vai es jau tagad varu vispār aptvert pagātnes notikumus?

Palika sliktāk. Man bija 21, 23 gadi. Man tika aizliegts tikt kaut kur pieņemtai darbā. Kā es to zinu? Es mēģināju. Mamma uzzināja jau pirmajā dienā, un piespieda man zvanīt un pārtraukt līgumu. Viss, ko spēju darīt lai izdzīvotu, bija pieņemt vecāku kabatas naudu, un censties paķert kaut kādu freelance. Viens vienīgs murgs.
Paralēli, mamma saprata, ka es esmu tāda kā atbilžu mašīna. Ja man uzdod jautājumu, es izdomāju atbildi. Uz čuju, protams. Lieki piebilst, ka es ļoti labi iemācījos nebaidīties minēt uz čuju. Nedomāju, ka visas manas atbildes bija pareizas, bet es centos atbildēt tik pareizi, cik spēju. Kaut kad biju nolēmusi nepadoties, un tas manifestējās visās dzīves jomās. Taču tas šobrīd nav svarīgi. Svarīgi ir tas, ka man tika uzdoti jautājumi jau laikus, pirms es spēju par uzdotajām tēmām vispār formulēt viedokli. Saprotiet, mammai bija jābūt tur, manā galvā, pirmajai - jācenšas pirmajai uzzināt manu viedokli, lai to varētu novērst, vai, vēl trakāk, uzdot par savējo. Cik bieži viņa man zvanīja, lai es palīdzētu ar viņas dokuturantūru radošajās industrijās. Man bija jāatbild uz tādiem jautājumiem kā - Kas ir māksla? Kas ir dizains? Kas ir radošās industrijas? Kā var veiksmīgi izveidot mehānismu, kurā mākslinieks var nopelnīt? Kāda ir mākslas industrijas atbalsta mehānismi un kā mākslinieks var atrast darbu?

Jūs saprotiet? Mamma tiešām domā, ka esmu daļa no viņas. Viss, ko daru, pieder viņai. Mans gleznas pieder viņai, jo viņa kādreiz redzēja sevi gleznojot. Saprotiet!? Visi mani gadi mākslas skola nav manis pašas pavadīti, bet ir dēļ mammas. Saprotiet? Mammas acīs man nav dvēseles, es nepastāvu. Viņa ir dievs, un esmu uzaugusi no viņas ribas. Vai tiešām saprotiet, cik tas ir nopietni? Man liekas, es nepārspīlēju. Vai es tiešām pati saprotu, cik tas ir nopietni? Vai es saprotu?

nu ar to albumu ir tā - visu vai neko. pēc tam kādu laiku būs miers (?)
also - iegūglēju "overfunctioning". ojā.

Leave it here so you can move on

Es redzu diezgan skaidru dalījumu starp "ģimeni, kurā uzaugu" un "ārpus ģimenes - pasaulē".

Brālis mēģina mani par katru cenu sāpināt - nu jau arī draudēt ar fizisku vardarbību.
Sure, tas ir vienīgais "točna nav ok", pie kā varu pieturēties, jo visu nepatīkamo lietu mudžeklī, tas ir pasaulē pieņemts no-go.
Vecāki saka, ka es pati izaicinu viņu uz to.
Ja vecāki saprot "izaicināt uz to" konceptu, kāpēc no tā neizvairās?
Mammas default ir izaicināt.
Brālis vnk konstanti melo un manipulē. Kamēr tas ir no-go, to ir vieglāk izslēgt.. Brālis saka aptuveni, ka izaicinu ar to jo no viņa izvairos pārāk ilgi.
Kurš neizvairītos no cilvēka, kurš tīšām mēģina sāpināt.
Kad esmu novesta līdz baltām pelītēm, quite honestly, es jūtos nenormāli sūdīgi un tas traucē man veikt dzīvībai vitālas, ikdienišķas darbības. Bez finansiāla atbalsta, es jau sen būtu uz ielas.. es taču nevaru par sevi īsti parupēties. Bet man tā pa īstam nav nekad ļauts to darīt. So, fake it till you make it. Cilvēks grib izdzīvot. Atrod, kā. (šajā jautājumā man ir cerība)

Kā mamma var man teikt tādas lietas kā "vai Tu esi mēģinājusi neraudāt?"
Tā attieksme kontekstā ir vnk insane.
Kopā ar jauno "Tu ļoti daudz raudāji kā bērns, un es netiku ar to galā. Tu ļoti daudz raudāji, tas ir vienkārši fakts."
Kad es pārstāju būt bērns?
"Tu gribi salikt kopā to situāciju, bērnībā, ar to kas ir tagad?"
Vai man ir dota izvēlē būt kāda cilvēka bērnam?
(...)

Vai man nevar dot laiku kaut ko sagremot? Vai man nevar dot laiku klausīties, runāt, atbildēt? Kāpēc man ir konstanti jāatbild uz jautājumiem: ko man darīt, kā man reāģēt, tad nekas nebūs, tad kā būs (utt)?
Ja man nedod laiku domāt un just (sekundes?), nevaru neko jēdzīgu pateikt.
Kā Tētis var teikt, ka emocionāla manipulācija ir normāla un izplatīta lieta ģimenēs? Formulēts - tev ir tavs viedoklis, es to pieņemu, un man ir mans, un es nepiekrītu, ka šādas sarunas ir neizplatītas un pasaulē notiek citādāk (atbilde uz manu jautājumu, ka viss nav ok).
Dažādās formās izplatīta cilvēcē, jā, taču neatzīt ka šī nav normāla situācija ir izvēlēšanās neredzēt to, kā citi cilvēki jūtās.
Agrāk skatījos uz viņu ar apbrīnu, tagad labāk redzu tos cilvēkus, kas nejūt. Un vairs neskatos uz viņiem kā kaut kādiem piemēriem par to, kā būt.

Kāpēc māsai ir jāveltī tik daudz savs laiks un emocijas, mēģinot citus nomierināt? Tas ir labi, ka viņa ir atradusi veidu kā netikt triggerotai, bet kāda velna pēc viņai tas vispār būtu jādara?
Man ir viņas ļoti žēl. Man ir arī prieks par to, ka no šodienas viņa sāk dzīvot patstāvīgi.
Kāpēc māsa dusmojās, kad es mēģinu visādos veidos pateikt, ka mamma nepieņem manu "nē" - liegts "niepiedalīties", liegts "neatbildēt uz jautājumu" lai arī cik tajā brīdī tas ir nepiemēroti?
Viņa dusmojās, jo es jūtos bezspēcīga, kamēr viņa ir atradusi veidu kā tikt ar situāciju galā. Taču pret viņu visi ir nedaudz labvēlīgāki, jo līdz tam brīdim vecāki palielināja "šādi točna ar bērnu nedarīsim" robežas.

Nepieņem, ja neproduktīvi rādu, cik esmu traumēta no šī visa. So, put some glitter on it and call it art. Bet tādu mākslu es nekad neesmu gribējusi radīt :(
No ģīmenes puses - Trauma ir manas pašas problēma, ar kuru jātiek galā.

Kas grib to vispār klausīties, tas taču ir sāpīgi.
Cilvēks grib izdzīvot.

Tas ir vnk visa kumulatīvais rezultāts, kas pastāv, lai arī kā to formulē.

p.s. vienmēr ar priecīgu smīnu iztēlojos fantāziju par to, ka kāds šos ierakstus lasot varētu iedomāties, ka rakstu par tieši Tevi.

hashtag reallife, hashtag saprastcituscaursevi, hashtag "manuprāt", hashtag "ES"

Kad Tev cilvēks, kam esi uzticējies, izdara kaut kā pāri, pirmā reakcija ir šoks. Un neticība tam, kas notiek.
Parasti tādos brīžos es nespēju īsti noticēt tam, dodu tam laiku. Pierakstu savas sajūtas. Novēroju sevi un citus. Mēģinu saprast, kas notiek.
Parasti tas rezultējas tajā, ka viss ir tieši tā, kā tagad liekās: ka lēnītēm, lēnītēm pilnībā pazūd uzticība, un izveidojās skumjas, un tad pilnīgi dabiski no tā cilvēka atsvešinos. Parasti liekas, ka pat negribas neko teikt, jo uzticības laušana ir tik bēdīgs process. Un skumjas ieved klusumā.

Pēc tam, vēlāk, ilgu laiku vēlāk, gadu vēlāk, gadus vēlāk - ir laiks to sagremot. Tā vietā, lai tīšām mēģinātu mulsinošo uzticības laušanu saprast, pārdomāšana it kā notiek pati no sevis. Domas it kā atrisinās pašas no sevis. Visbiežāk tad ir dusmas, divejādas : dusmas pret sevi, ka esmu ļāvusies (atkal) tikt apmuļķotai, un, protams, dusmas par pāri darījumu.

Ir simbols.

Non-stop pieteikšanās finansējumiem, bet daudz atteikumu. Tagad baigā cerība. Atkal. ?

Interesanti. Nu, ja pieķeries kāda cilvēka pusaudziskajām izpausmēm un vēlies tās atkārtojumu, mēģini to iniciēt (pasīvi-agresīvi? laikam vienalga kā), tas cilvēku aiztur, neļauj pieaugt (neļauj pašam izdarīt secinājumus).

neviens no manas ģimenes nemāk smaidīt!!!!!! izņemot tētis, bet viņš to dara 20x gadā.

• es triggeroju cilvēkus, jo man nav izstrādāta redzama auto-validācijas norma.

tas ir tā kā tāds sarežģītāks resting bitch face.

OK, Mamma. Alternatīva ir piedot, un sadzīvot. Bet kā var piedot kaut ko TĀDU, kura dēļ Tev būs ar to jācīnās visu atlikušo mūžu? Vai - vienkārši vairāk par to nerunāt. Nekad.

Also, kāpēc man ir tik ļoti bail tikt uzskatītai par dumju?

Viss ir sarežģīti. Un neskaidri.
Viena lieta gan, ir skaidra.
Pirmais solis labu lietu virzienā, ir mēģināt būt labam pašam pret sevi.

ai nu, ir galīgi. kas? visu laiku.

Pēdējā laika klišeja: ja Tu esi cilvēks, kas strādā kultūrā, bet neļauj Tavām personīgajām problēmām Tevi definēt, Tu esi Svešais.

Tik ļoti nofokusējos iznīdēt savu "trakumu", ka atklāju, ka esmu galīgi traka.
Also - vienalga, cilvēks ir tāds, kāds tas cilvēks tajā brīdī ir (un nekas vairāk).

aizvakar rādijās murgi par to, ka ciba ir jādzēš. taču projekts - saglabāt visus ierakstus - arī ir masīvs. drīzāk, ciba ir jānoglabā. tagadējā es salīdzinoši ļoti labi tiek ar lietām galā, ir pat "normāla". 

pazaudēt pasi anglijā brexit dienā...?
gandrīz, no rīta atradās zem citas guļošais personas mantām.
Aaaaa...

meeeeeeeeeeeh.

mans slepenais plāns ir sekojošs: kļūt tik ļoti es pati, rīkoties tik ļoti tā, kā jūtos un kā esmu (un es esmu diezgan pozitīvs un empātisks cilvēks), lai visas manas labās un sliktās puses būtu saskaņā ar mani pašu. tam tuvojoties, izjūtu daudz mazāk negatīvu sajūtu kopumā, un krietni mazāk uztrauc tas, ko cilvēki domā.

sāku arī pieņemt to, ka ir ļoti, ļoti maz cilvēku, ar kuriem īstenībā gribu veidot tuvas attiecības. bet tas jau labi. ir jāiziet cilvēkmīlestības periodam cauri, jāsit galvu pret sienu gana ilgi, līdz sāk saprast, ka tur ir siena, un manas galvassāpēs nav tikai iedomu sāpes.