Clearing my head clears my head,
Not going on a chase to fix what can’t be fixed.

Nākamais solis būtu pieņemt, ka reizēm uzlieku sevi uzmanības centrā. Piemēram, kad visi strādā pie mana projekta. Es visu laiku jūtos tā, it kā strādāju kādam citam. Un tād kāds pa jokam atgādina, ka tas viss ir man, un sajūtos tik ļoti, ļoti neerti. Bet ko nu! No vienas galējības otrā. Jāiemācās pieņemt to, ka, ja es sevi uztaisu par objektu, par tādu pa to brīdi arī tikšu pataisīta. Un pēc tam atkal normal. Un tas viss it ok. Vnk par to nav jāsatraucās... au!!!!

You did what you needed to do. Repeat.

Man ir sācies tāds nežēlīgi satraukts periods. Pietrūkst stabilitātes, bet tagad pa īstam pietrūkst, nevis vienkārši nav. Bet hei, visam cauri izdzīvosi. Kas gan cits atliek!

Nu ko, drīz visas desiņas tiks atklātas.

Turpinu mēģinat sevi atlobīt. Atvērt plašāk. Ja godīgi mani pārsteidz tas, cik ļoti traumēta esmu. Vieglāk bija to nezināt.

Nav man vairs iekšā gaidīt, līdz cilvēki sapratīs. Īstās, cilvēciskās vērtības ir jānēsa, jārāda, jāizrāda. Es neiešu neko slēpt. Lai tīrs komerciālsms, kapitālisms un komforts statusa pēc iet dirst. Rockstar 4eva.

Jo veiksmīgāks tu izskaties, jo vairāk no tevis cenšās noplēst.
Bet kāpēc uz veiksmi skatās tā, it kā aiz tā slēptos arī materiālā veiksme?
Jo veiksme ir iespaidi, izmantotas iespējas, eksperimenti, bet iespaidi paši vien jau neģenerē naudu.

Pēdējā pusgadā man ir veicies iespaidu ziņā, bet neveicies naudas ziņā. Man ir piedāvāti aptuveni 15 dažādi freelance darbi, kuri visi ir izkrituši cauri. Parasti izkristu cauri tikai daži, nu varbūt pieci.. Tā vietā, es mēģinu šo laiku izmantot lietderīgi, lai attīstītu savu mākslu, sevi kā cilvēku, vairāk laiku pavadīt lai iedziļinātos sevī, būt cilvēcīgai pret sevi, būt cilvēcīgai pret citiem, ja mani neredz nevienā darbā. Daļa no problēmas ir arī tas, ka es vairs nevēlos kuru katru darbu, bet tad labāk to laiku veltu sev. Tas laiks ir kā smilšu pulkstenis, jo drīz iekrājumu vairs nebūs. Pirms pusgada bija garantija, ka no šī brīža man būs darbs divos jaunos projektos, bet arī tie ir atlikti. Kaut kam ir jānotiek, kaut kādai materiālai veiksmei ir jānotiek. Es daru visu, lai tas varētu notikt, bet tas nenozīmē, kas tas man izdosies. Varbūt gada beigās attapšos, ka ir tiešām jāstrādā un jākalpo kapitālismam.

Bet pēc šiem atklāsmju mēnešiem tas būtu ļoti grūti.

Kaut kam, lūdzu, ir jānotiek. Es meklēju. Es esmu atvērta. Es rīkojos. Es vel ticu tam, ka IR iespējams dzīvot citādāk.

"Kamēr jūs esat pieķērušies dzīvei, kā slīcēji glābšanas riņķim - jūs nemaz nedzīvojat. Jūs eksistējat "dzīves ilūzijā"."

Reālais sireālisms ir tad, kad viens no Taviem elkiem Tev personīgi izrāda savu studiju, un Tu saproti, ka tā ir tā pati studija, par kuru esi lasījusi viņa biogrāfijā.

Spēja vizualizēt ir svarīga.

mans jaunais motto ir nebūt pasīvai, bet rīkoties
jo vecās bailes ir no citiem laikiem.
bailes teikt patiesību ir neīstas.
rīkojos, un patiesība pati atnāk, tāda, kādu redzu pirms rīkojos.
turu to jauno spēju tuvumā, kad vajag.

Ja kāds sāk klaji runāt tā, it kā Tavi veikumi nepieder Tev pašam, ar nodomu, ka esi fiziski un garīgi atkarīgs, ir īstas laiks BĒGT

Un es reāli nevēlos, I don’t wanna be me, I don’t wanna be me anymore.
No vienas puses tagad zinu, ka mana dzīve nākotne būs okay un es varu dzīvot veiksmīgi, neskaitot negadījumus un neparedzamo,
Bet no otras puses, es neko no tā negribu. Es gribu un negribu.
Īsumā - es īsti neredzu jēgu dzīvot.
Pats sev kalps - tas ir pilnīgi narcisistiks dzīvesveids, uz ko esmu tiekusies ilgu laiku, un ko esmu arī ļoti vēlējusies.
Citam kalps - Tu vergo citam, un cīnies par savu vietu zem saules, bet mūžam jūties apčakarēts.

Atgriežos pie svarīgākajiem punktiem:
• Es nezinu ko es gribu
• Es nevaru izlemt, vai es gribu dzīvot

Citi svarīgi punkti:
• Varbūt kādam vajag, lai es dzīvoju? Jā, zinu dažus cilvēkus, kam vajag. Ok.
• Es negribu justies vientuļi, taču es vairāk nevēlos veidot attiecības ar cilvēkiem, kas var man likt justies vientuļai.
• Es gribu vairot labu pasaulē, taču es pilnīgi noteikti negribu to darīt, lai gūtu kaut kādu ievērību. Taču labu darīt nevar bez ievērības.

Ir strupceļš. Katru nedēļu ir strupceļš.

cik svarīgs ir tas viss, ko mēs daram; cik svarīgas ira izvēles un ceļi, kurus ejam

saauksteties vasaras karstakajas dienas.. omg yes

cibu vajag dzēst. vai vnk sev aizslēgt.

ja es rīkojos kā veiksmīgs cilvēks un daru visas pareizās lietas, kāda ir garantija, ka tas strādās? Citdādāk viss, ko daru, ir dodu citiem iedvesmu par to, kā būtu jārīkojās, ja grib būt veiksmīgs cilvēks :(

bļāviens tas jau ir nopietni; mamma gribēja "vienkārši ienākt pie manis" (tā it kā nekas nebūtu noticis mūsu starpā..), zvanīja pa tel un durvīm. es neko no viņas negribu, man nevajag viņas ļaunumu. es turu savu nostāju, savu robežu. ja viņa var apvārdot visu, ko mīlu, man viņu nevajag. bet tā ir ļoti bezpalīdzīga sajūta, kad kāds tev tā dzenās pakaļ. kam vispār šādā gadījumā var zvanīt, lai sevi aizsargātu? jo mēs būtu strīdējušās līdz asarām un gan jau viņa arī man iesistu, ja šādi sakāpies. viņai pat ir dzīvokļa atslēga, bet par laimi aizskrēju uzlikt uz durvīm ķēdi.. vājprāts, tas ir kā murgā!!!! un ko, ja viņa sestdien atnāks uz koncertu, jo viņa zin, ka tur es būšu? pēc kā es izskatītos, ja es palūgtu viņai iet prom? un vai viņa vispār klausītu? un kā pēc tam es vispār spētu uzstāties, ja gribēšu ieritināties kamolā un pazust?

Liekas, ka vienīgais veids, kā izdzīvot, ir pieņemt, ka mana mamma ir stulba. Es vispār neticu “stulba” cilvēka konceptam (visi taču ir gudri savā jomā..), bet liekas, ka nekas cits neatliek, jo cenšos saglabāt iekšējo mieru un neļauties provokācijai, kura varbūt pat nav. Varbūt viņa lieto stiprus vārdu, bet nezin, ko tas nozīmē. Varbūt viņa izliekās un spēlējās kā kaķis ar peli. Bet tā man labāk nedomāt. Labāk domāt, ka patiešām stulba.

Es tik ļoti gribētu publiski nolikt savus vecākus; viņi moka cilvēkus un domā, ka visus var nokontrolēt, un ka paši ir eņģeļi. Es nevaru vairs izturēt, ar kādām tiesībām viņi tik atklāti izrāda nožēlu par manu draugu, turklāt viņam tikko nosūtīja cilvēku, kas dabūja darbu, uz kuru viņš ļoti cerēja. Cik bieži es dzirdu “ā bet viņš jau neko nedara” un toreiz, kad viņus tik ļoti izbrīnīja tas, ka manējais “vispār pieliek pirkstu pie mājas darbiem”. Džīzas.. manējais ir zelts, izdara to visu un vēl vairāk. Un tad mamma sūdzās, ka negribu vienkārši pļāpāt, un zvana tikai vienu reizi nedēļā desmit vietā. Vai ne!

Un tad nāk uz mākslas pasākumiem un iesaistās, tā it kā esot mani vecāki, viņiem būtu automātiskā ieejas biļete un atļauja kaut ko organizēt! Vai ne! Cik reizes man nav bijis viss tas sūds jāsavāc! Priekš kam! Un kad beidzot mamma savu nepašpārliecinātību beigs “lāpīt” ar citu cilvēku manipulēšanu!? Jādzīvo sev, nevis caur citiem..

blah blah censties, blah blah vajag

un visam pa virsu ir pašjautājumi, vai es vispār drīkstu tā justies, blah, blah, blah. nu zin sviestā var saiet. bet es vienmēr dzīvoju tā, it kā nekādas steigas nebūtu (izņemot, kad ir).

They hatin’

blah, blah, blah.

Tāda diena, kad mamma jautā izaicinoši, jo domā, ka zin labāk, kā es jutos. Cik ļoti viļos ik reizi, kad domāju, ka varu viņai uzticēties, viņai atkāties un sagaidīt, ka ar mani apieties jauki, maigi, izpalīdzīgi utt. Kaut man būtu mīļa mamma. Cik ļoti tādu vēlētos, nevis tādu, kura meklē pierādījumus, “kaulus skapī”, detāļas lai izprastu to, kur viņa nav iesaistīta, kontrolēt un meklēt to, kas mani padarītu paīstam laikmīgu (jo šāda mana laimē nav īsta, nu labi!). Un protams, ka joprojām baidos no sievietes, kura pret mani ir pasīvi agresīva, kontrolējoša un var fiziski aizskart! Vai distance un noteikumi (necelt tel vakarā, neatzvanīt tikai iz pieklājības) ir patiess risinājums?

sieviešu diena uzsver to, ka sievietei jābūt skaistai "būtnei", tas nozīmē sievietei jābūt pakļāvīgai dekorācijai. bet dekorācija, kura jūt, jo neaizmirsim klišeju par "cieto" vīrieti un "histerisko" sievieti. un tāpēc jādavina puķes, pateicoties par skaistuma pūlēm.

man jau liekas viss šis ir tā novecojis, vīrieši un viskautkas pa vidu arī mēdz / var (ja vēlās) domāt par sevis izskaistināšanu, tas ir atkarīgs no idivīda personības, ne dzimuma. "skaistā dzimuma" koncepts, manuprāt, ir ieaudzināts.
ja jāturpina tradīcijas, tad mazāk vajag aiz tām dzimuma lietām slēpties (jo dzimumu dalījums arī ir novecojis).

puķes ir erotiskas, un tās dāvinot, tas jau ir kā personīgs aicinājums :) un tāpēc jādāvina tikai tām, kuras vēlies izaicināt. ne jau visām sievietēm par to, ka viņas pakļaujas kaut kādai normai. tradīcijai.

I'm baaaaack! Un nu jau atkal lielais nogurums.

Eu kad viņa beigs špikot manas labās idejas un uz tām braukt? Lai visa pasaule sadodas rokās viņai izpatikt? Tiešām no shame? Man kkā no radāra jāpazūd? Bez maz vai labāk nezināt.

Lil' Cosmic ir brīnišķīga būtne, jaunums manā dzīvē. Čiv!