Īsumā, viss ir diezgan fucked-up.

Es redzu diezgan skaidru dalījumu starp "ģimeni, kurā uzaugu" un "ārpus ģimenes - pasaulē".

Brālis mēģina mani par katru cenu sāpināt - nu jau arī draudēt ar fizisku vardarbību.
Sure, tas ir vienīgais "točna nav ok", pie kā varu pieturēties, jo visu nepatīkamo lietu mudžeklī, tas ir pasaulē pieņemts no-go.
Vecāki saka, ka es pati izaicinu viņu uz to.
Ja vecāki saprot "izaicināt uz to" konceptu, kāpēc no tā neizvairās?
Mammas default ir izaicināt.
Brālis vnk konstanti melo un manipulē. Kamēr tas ir no-go, to ir vieglāk izslēgt.. Brālis saka aptuveni, ka izaicinu ar to jo no viņa izvairos pārāk ilgi.
Kurš neizvairītos no cilvēka, kurš tīšām mēģina sāpināt.
Kad esmu novesta līdz baltām pelītēm, quite honestly, es jūtos nenormāli sūdīgi un tas traucē man veikt dzīvībai vitālas, ikdienišķas darbības. Bez finansiāla atbalsta, es jau sen būtu uz ielas.. es taču nevaru par sevi īsti parupēties. Bet man tā pa īstam nav nekad ļauts to darīt. So, fake it till you make it. Cilvēks grib izdzīvot. Atrod, kā. (šajā jautājumā man ir cerība)

Kā mamma var man teikt tādas lietas kā "vai Tu esi mēģinājusi neraudāt?"
Tā attieksme kontekstā ir vnk insane.
Kopā ar jauno "Tu ļoti daudz raudāji kā bērns, un es netiku ar to galā. Tu ļoti daudz raudāji, tas ir vienkārši fakts."
Kad es pārstāju būt bērns?
"Tu gribi salikt kopā to situāciju, bērnībā, ar to kas ir tagad?"
Vai man ir dota izvēlē būt kāda cilvēka bērnam?
(...)

Vai man nevar dot laiku kaut ko sagremot? Vai man nevar dot laiku klausīties, runāt, atbildēt? Kāpēc man ir konstanti jāatbild uz jautājumiem: ko man darīt, kā man reāģēt, tad nekas nebūs, tad kā būs (utt)?
Ja man nedod laiku domāt un just (sekundes?), nevaru neko jēdzīgu pateikt.
Kā Tētis var teikt, ka emocionāla manipulācija ir normāla un izplatīta lieta ģimenēs? Formulēts - tev ir tavs viedoklis, es to pieņemu, un man ir mans, un es nepiekrītu, ka šādas sarunas ir neizplatītas un pasaulē notiek citādāk (atbilde uz manu jautājumu, ka viss nav ok).
Dažādās formās izplatīta cilvēcē, jā, taču neatzīt ka šī nav normāla situācija ir izvēlēšanās neredzēt to, kā citi cilvēki jūtās.
Agrāk skatījos uz viņu ar apbrīnu, tagad labāk redzu tos cilvēkus, kas nejūt. Un vairs neskatos uz viņiem kā kaut kādiem piemēriem par to, kā būt.

Kāpēc māsai ir jāveltī tik daudz savs laiks un emocijas, mēģinot citus nomierināt? Tas ir labi, ka viņa ir atradusi veidu kā netikt triggerotai, bet kāda velna pēc viņai tas vispār būtu jādara?
Man ir viņas ļoti žēl. Man ir arī prieks par to, ka no šodienas viņa sāk dzīvot patstāvīgi.
Kāpēc māsa dusmojās, kad es mēģinu visādos veidos pateikt, ka mamma nepieņem manu "nē" - liegts "niepiedalīties", liegts "neatbildēt uz jautājumu" lai arī cik tajā brīdī tas ir nepiemēroti?
Viņa dusmojās, jo es jūtos bezspēcīga, kamēr viņa ir atradusi veidu kā tikt ar situāciju galā. Taču pret viņu visi ir nedaudz labvēlīgāki, jo līdz tam brīdim vecāki palielināja "šādi točna ar bērnu nedarīsim" robežas.

Nepieņem, ja neproduktīvi rādu, cik esmu traumēta no šī visa. So, put some glitter on it and call it art. Bet tādu mākslu es nekad neesmu gribējusi radīt :(
No ģīmenes puses - Trauma ir manas pašas problēma, ar kuru jātiek galā.

Kas grib to vispār klausīties, tas taču ir sāpīgi.
Cilvēks grib izdzīvot.

Tas ir vnk visa kumulatīvais rezultāts, kas pastāv, lai arī kā to formulē.