čau, melanholija. kādu laiku nebiju terapijā, nu tad pat nerunājot neko sevišķu, tāpat atlikušo dienu nevar izdarīt neko - un no mājām strādājot viss jau no pašas atkarīgs. doing the work, bļā. i guess ne jau katrs ir tik priviliģēts, lai būtu / varētu būt / atļaut sev būt tajā situācijā, kad maksā vienam profiņam, lai runātu par visu nopietno. baigi sanāk to visu tā nopietni pašai arī ņemt. jo atbildība un šit. nu tad arī jānogurst. meh, meh, meh. okay bet kā diez ir, ja nemeģina saskatīt plašāku bildi, ja uz problēmām neatskatās? taaaad man liekas ir lielā, lielā ziepe. aizbēgšana ir pats trakākais, ko var darīt. nu ne jau tā kā agrāk, pusaudžu vecumā, bet tagad, tā pa nopietno, aizbēgt. nu, tās reizes, ka cilvēki atsakās uzņemties atbildību, nevar piedot kādam, nevar sev piedot, nevar ieskatīties patiesībai acīs un tā tālāk. tas tāpat nestrādā, kaut kāda cena tiek maksāta vienalga. maaarrgrh.