https://www.youtube.com/watch?v=0LfrrjTLHV0

Sapratu, kāpēc šo platformu nevaru palaist vaļa.

Man bija lielas problēmas rakstīt domrakstus pirmoreiz, kad gāju latviešu skolā. Saprotiet, domraksts savā būtībā ļoti atšķiras no angļu valodīgo skolu Essay, britu vai amerikāņu Essay, vienalga. Dabūju abos bisķīt pamērkt pirksta galus. Essay tiklab var rakstīt, absolūti izvairoties no savas dzīves tiešas aprakstīšanas, ja autoram ir tāda nepieciešamība. Domraksts - tā ir pavisam cita forma.

Ar Domrakstu pirmoreiz iepazinos septītajā klasē. Bet tā paīstam, tikai astotajā - septītajā klasē gāju jocīgā skolā, kur bišķīt bija savi noteikumi. Tātad runa ir par astoto klasi. Astotajā klasē no manis prasīja rakstīt domrakstu. Tas bija nesaprotami un biedējoši. Domraksts! Papīrs, kurā es aprakstu savu dzīvi, domas, viedokli! Domraksts - dokuments, kas liecina par manu pastāvēšanu kā indivīdam, cilvēkam ar savu dvēseli, domājoša būtne, kas dzīvo manā ķermenī. Man bija 12-13 gadu. Domraksts manā dzīvē radīja ārkārtīgas problēmas. Tas bija viens it kā nenozīmīgs uzdevums, kas atkārtojās ik pa laiciņam. Taču katra rakstīšanas reize bija absolūta elle.

Domrakstos tika uzdots uzdevums brīvi aprakstīt skolotājas uzdoto tēmu, un arī izteikt savu viedokli. Tas notika ar mērķi, lai pārbaudītu gramatikas, teikumu konstruēšanas, pareizrakstības un kopumā jau domu izklāstīšanas spējas. Vienkārši, lai iemācītu rakstīt. Tas ir tik saprotami. Skola man pieprasīja rakstīt domrakstus. Pusotras burtnīcas lapaspuses garu darbu, kurā man ir jāstāsta par savu dzīvi, un ko es par to domāju.

Domraksts bija elle. Es būtu bijusi gatava aprakstīt jebko citu, ka vien vienkārši rakstīt par savu dzīvi un par sevi! Jebko!!! Katru reizi, kad man tika uzdots rakstīt domrakstu kā mājasdarbu, atkārtojās viens un tas pats cikls. Es sēdēju un bleznu tukšā burtnīcas lapā, nevarēdama to iesākt. Es nespēju! Es vienkārši nespēju aprakstīt savas domas, savu vidi, notikumus manā dzīvē, neko. Visas domas palika man galvā, neveidoja vārdus, nepieskārās papīram. Parasti es sēdēju tur pie sava galda, man piešķirtajā istabā, nezinu ko es īsti darīju, bet attapos asarās un nespējā. Domāju - kam lai prasa palīdzību. Mājās jau bija tikai viens cilvēks, kam prasīt to. Audžutētis nav latvietis, pusmāsa un pusbrālis - galīgi sīkie tajā laikā. Vienīgā opcija - iet pie mammas. Un kā es to nožēloju, katru reizi..

Saprotiet, es tiku audzināta pēc absolūtas paklausības uzstādījuma. Katrs solis ārpus rāmjiem bija norunāts jau iepriekš, līdz sīkām detaļām. Man nedrīkstēja būt sava griba. Nu, teiksim tā, es drīkstēju kaut ko gribēt, bet tikai pēc noteiktiem parametriem. Tikai to, kas kaut kādā veidā pastiprinātu manu vecāku izsmalcinātību. Piemēram, es drīkstēju studēt mākslu. Es nedrīkstēju strādāt darbu, bet es drīkstēju darboties ar datoriem, cik vēlos. Es drīkstēju ēst, tikai ne to ēdienu, kuru ir gatavojis kāds svešs cilvēks. Arī ceļojot, ļoti negribīgi vecāki ļāva kaut kur pāest. Tikai, ja audžutētis atzīnās, ka ir ļoti izsalcis. Bija tikai divi varianti: restorāns vai arī pašu gatavots. Saprotiet, tas nebija par naudu. Paredzot izsalkumu, parasti līdzi bija gana daudz mājas ēdiena, lai visi būtu paēduši. Man liekas, kādā brīdī mani sāka pārbarot tikai tāpēc, lai es neestu citur. Bet par to šoreiz nav ieraksts.

Tātad domraksts. Parasti mamma uzreiz piekrita man palīdzēt to rakstīt. Viņas pirmie jautājumi vienmēr bija tie paši, un tie vienmēr manī iedvesa ārkārtīgas cerības, ka šoreiz taču nebūs kā parasti. Jautājumi bija vienkārši: Par ko ir domraksts? Ko Tu tur gribi rakstīt?
Es padomāju, un ar viņas jautājumu, kaut kā domu mudžeklis iztaisnojās un es varēju atbildēt. Man gan netika dots daudz laika, bija jāsaprot un jāatbild aptuveni divos teikumos. Vairāk nedrīkstēja, jo tajā brīdī mamma man lika paņemt burtnīcu, pildspalvu un fiksi rakstīt tieši to, ko viņa saka. Mani domraksti kļuva par viņas domrakstiem, tikai, viņa tos diktēja un es rakstīju. Tas jau pats par sevi ir diezgan interesants, bet diemžēl tas nebūt nebija tik vienkārši. Domrakstu tēmas bieži vien bija tādas, ka bija jāapraksta arī kaut kas no savas dzīves. Pirmajā personā, jāapraksta ko darīji, ko domāji, un tā tālāk. Gan jau tāpēc, lai tas jaunietim būtu vieglāk, un interesantāk. Taču mamma katru reizi diktēja savu, falsificētu stāstu, kas bija it kā no mana skatu punkta. Viņa uzdevās par mani.

Es nezinu, vai varu patiesi aprakstīt to sarūgtīnājumu, kas mani katru reizi pārņēma, kad tā notika, bet tas, kas sekoja, bija ļoti skumji. Katru domrakstu, it kā tas būtu noticis pirmo reizi, mamma man uzdeva jautājumu par to, kāda ir tēma un ko es gribu rakstīt, bet man piespieda pierakstīt viņas diktēto fantāziju par manu dzīvi. Saprotiet, ja es iebildu, man sita, ārprātīgi sita, un, ja es lūdzu brīdi padomāt, varbūt ar cerību ierakstīt savu teikumu pa vidu, mani sita un sita, un draudēja nepalīdzēt pavisam. Nē - reizēm no mammas puses tie bija tikai frustēti kliedzieni "Kuš! Raksti! Es aizmirsīšu!", un bliezieni pa manu sakumpušo muguru, ciskām, vai rokas gaļīgajām daļām, bez draudiem pārtraukt palīdzēt. Tas kļuva par tādu rituālu. Dažas reizes mamma neizturēja (burtiski "Es nevaru izturēt - viss, raksti pati!") un domraksts palika puspabeigts. Es nevarēju iesniegt domrakstu bez mammas palīdzības, jo mani domas nekļuva par vārdiem, nepieskārās papīram. Ja es neiesniegtu domrakstu, es liktu sev izcelties klases vidū, un tad varbūt pazaudētu cilvēku uzticību - gan klasesbiedru, gan skolotāju uzticību. Man bija jābūt labai visiem cilvēkiem, vienīgajiem cilvēkiem, kas man bija apkārt, ārpus ģīmenes. Tas bija simols saiknei ar cilvēcību. Man bija jāiesneidz domraksts.

Līdz tam brīdim, kad no manis pirmoreiz tika sagaidīts mājasdarbs - domraksts, es dzīvoju režīmā, kurā vecāki neticēja (un es arī neticēju..?), ka man pašai ir savs prāts. Es atceros reizi, kad man bija desmit vai vienpadsmit gadi, kur es radiniecei pieminēju vecāku māju, galīgi nejauši, un viņa par to uzzināja. Es rotaļājos pa zālēm un tas man atgādināja ložņāšanu pa vecāku jauniegādātās mājas dārzu. Un tā arī to pieminēju. Cik vienkārši. Bet sekas - tās galīgi nebija vienkāršas. Abi mani vecāki bija ārprātīgi dusmīgi, tik ļoti dusmīgi, un uz tik ilgu laiku. Es nedrīkstēju vairs braukt tur ciemos vasarās, un no tā brīža mana brīvā vaļa tika vēl vairāk ierobežota. Neviens man neteica, nestāsti par māju. Nē, neviens neiedomājās, ka man būtu jāsaka - lūdzu nestāsti savai tantei par māju, kurā dzīvosim. Pēc tam, gan, bija ļoti daudz instruktāžu par to, ko teikt citiem cilvēkiem, ko atbildēt, uz katra soļa. Jūs saprotiet? Līdz tam brīdim vecāki nevarēja iedomāties, ka man ir savas domas, ārpus savām bērnišķīgajām rotaļām, radošajām izpausmēm un nodošanās mācībām. Bet no tā brīžā viss, kas liecinātu par manas pašas gribas ekzistenci, tika sistemātiski novērsts. Man nebija savas gribas.

Tas rituāls ar domrakstiem turpinājās līdz man bija 17, 18 gadi. Nejaušas atrisinājums bija Sviesta Cibā. Te es varēju iemācīties rakstīt par savu dzīvi. Tas, ka to skatījās cilvēki ārpus ģimenes, tas to padarīja par īstu. Saprotiet? Ja kaut ko redz cilvēks ārpus ģīmenes, tikai tad tas bija pa īstam, pa īstam! Citādāk man nekas neatlika, kā ticēt, ka dzīvoju mammas falsifēto dzīvi, kamēr viņa man sita, sita, sita, sita.. sita līdz pat brīdim, kad tiku dzīvot opes dzīvoklī. Sita līdz 21 gadiem. Sita, sita, sita... Sita, jo raudāju. Raudāju, jo biju iebildusi pret falsificējumu. Iebildu pret falsificējumu, jo tiku piespiesta nebūt. Aj, es tiku nosaukta par tik problemātisku, tik sliktu, aj, mamma visiem radiem čukstēja, ka man ir iekšā demoni, varbūt tīšām tā, lai es arī sadzirdētu, un varbūt noticētu. Viņa man bieži aizrādīja, ka domāju, ka esmu enģelis. Lai arī ko šie engļeļi un demoni nozīmētu..

Tagad man paliek pavisam rūgti. Nezinu, vai spēšu pie šī ieraksta atgreizties, tāpēc centīšos izstāstīt domu līdz kaut kādam idomātam beigu punktam. Vai šis "Demons" nebija manas brīvās gribas un dvēseles klātbūtne, kas manifestējās asarās, jo es tiku piespiesta nejust, negribēt, nedomāt, neekzistēt ārpus stingri noteiktajiem rāmjiem? Vai es jau tagad varu vispār aptvert pagātnes notikumus?

Palika sliktāk. Man bija 21, 23 gadi. Man tika aizliegts tikt kaut kur pieņemtai darbā. Kā es to zinu? Es mēģināju. Mamma uzzināja jau pirmajā dienā, un piespieda man zvanīt un pārtraukt līgumu. Viss, ko spēju darīt lai izdzīvotu, bija pieņemt vecāku kabatas naudu, un censties paķert kaut kādu freelance. Viens vienīgs murgs.
Paralēli, mamma saprata, ka es esmu tāda kā atbilžu mašīna. Ja man uzdod jautājumu, es izdomāju atbildi. Uz čuju, protams. Lieki piebilst, ka es ļoti labi iemācījos nebaidīties minēt uz čuju. Nedomāju, ka visas manas atbildes bija pareizas, bet es centos atbildēt tik pareizi, cik spēju. Kaut kad biju nolēmusi nepadoties, un tas manifestējās visās dzīves jomās. Taču tas šobrīd nav svarīgi. Svarīgi ir tas, ka man tika uzdoti jautājumi jau laikus, pirms es spēju par uzdotajām tēmām vispār formulēt viedokli. Saprotiet, mammai bija jābūt tur, manā galvā, pirmajai - jācenšas pirmajai uzzināt manu viedokli, lai to varētu novērst, vai, vēl trakāk, uzdot par savējo. Cik bieži viņa man zvanīja, lai es palīdzētu ar viņas dokuturantūru radošajās industrijās. Man bija jāatbild uz tādiem jautājumiem kā - Kas ir māksla? Kas ir dizains? Kas ir radošās industrijas? Kā var veiksmīgi izveidot mehānismu, kurā mākslinieks var nopelnīt? Kāda ir mākslas industrijas atbalsta mehānismi un kā mākslinieks var atrast darbu?

Jūs saprotiet? Mamma tiešām domā, ka esmu daļa no viņas. Viss, ko daru, pieder viņai. Mans gleznas pieder viņai, jo viņa kādreiz redzēja sevi gleznojot. Saprotiet!? Visi mani gadi mākslas skola nav manis pašas pavadīti, bet ir dēļ mammas. Saprotiet? Mammas acīs man nav dvēseles, es nepastāvu. Viņa ir dievs, un esmu uzaugusi no viņas ribas. Vai tiešām saprotiet, cik tas ir nopietni? Man liekas, es nepārspīlēju. Vai es tiešām pati saprotu, cik tas ir nopietni? Vai es saprotu?