tās kāzas ir absolūts murgs. man ir jābīda paši mazākie sīkumi, jo viss par ko R spēj padomāt, ir par to, ka viņu vecāki uztraucās par tādiem dzīves sīkumiem kā viņu veļasmašīna. salīdzinājumā ar LV pensionāriem, viņu vecāki dzivo pārticībā un labā veselībā, ar regulārām valsts apmaksātām viņu valsts pārbaudēm, kur viņiem visu ko vajag var atklāt super agri, un uzreiz sāk ārstēt, pa valsts naudu. Bet viņu vecāki sāka man braukt virsu, kad es paliku vien 2 naktis pēc pusotra mēneša Āzijā, un man vajadzēja izmazgāt drēbes 10 nākotnes dienām. Ja man būtu informācija, ka tas būs viņiem neērti, es būtu mazgājusi drēbes Āzijā. Bet R man aizlēja acis ar solījumiem ne viņa paša vārdā.
kāzas….
viss ir apriebies, jo es sāku saprast, ka tā vienmēr bijis ar “svarīgām” lietām, ka man ir jākārto divu cilvēku vārdā, un sevišķi pēdējā brīdī, jo viņš nedalās ar mani ar info (lai es “neuztraucos”). es maksāju dzīvokļa īri laikā gandrīz 7 gadus par mums abiem, lai mums nebutu soda nauda, bet viņš man dod ar 2-4 nedēļu nokavēšanos un nedzird, kad es brīdinu ka būs legalitātes škrobes. Visvairāk man besij ka kaut gan Latvijā ir lielākais gender pay gap Eiropā, viņš kā vīrietis un ārzemnieks nekad nav spējis kko normāli nopelnīt, un tik daudz kas vnk ir bijis uz mana, LV sievietes-mākslinieces, finansiālajiem pleciem. Viņš vispār neko nedara pats no sevis un viņam vispār nav kripatiņu pašpārliecības, un viņš raustās no viņu vecāku ocd kā apšu lapa.

es pamēģināju viņam piedāvāt, lai izmanto to, ka UK viņam ir 10 free therapy sessions, bet saprotiet, nedrīkst ļaut nojaust vecākiem, ka ir kaut kas par ko varbūt iespējams viņi uztrauktos.

turklāt es gan jau par kāzām maksāšu 3x vairāk naudā, nekā viņš.

un tas viss lai viņš varētu dabūt uzturēšanas atļauju, jo pats nolažoja.

dažbrīd…. dažbrīd es vnk vairs nevaru.