neapzinātā nekompetence drīzāk izklausās pēc - a man taču viss tik labi sanāk, nezinu, par ko visi tā piesienas, skauž gan jau.
nesanāk un nezinu, kāpēc - tā jau ir pietiekami apzināta nekompetence :)

(Reply to this) (Thread)

ojā, taisnība Tev.

(Reply to this) (Parent)

kolektīva savākšana man šķiet , ka ir nesasniedzams talants. pa lielam pēdējā laika griezumā skatoties, vislabāk iekļaujas un performē cilvēki,kuri šķituši galīgi neperspektīvi, bet tur,kur tiešām cerēts,ka būs, sanāk vien čušs.
es saprotu savu vainu - es nemāku melot un sevi labāku pataisīt un tāpēc vienmēr domāju,ka citi dara tāpat, bet gandrīz vienmēr aplaužos. varētu padoties un nemeklēt, bet vajag jau arī kādu,kas strādā...
ja tas būtu mans uzņēmums, droši vien vienkārši nošautos. bet nu, es neesmu uzņēmēja tips, man nekad nebūs savs uzņēmums, tāpēc ir mierīgāk. itkā.

(Reply to this) (Thread)

harizma, tā laikam jāaudzina

(Reply to this) (Parent)

Liela daļa cilvēku uz darbu iet, nevis, lai strādātu, bet lai socializētos. Tas tāpat kā kādreiz visi gāja skolā, nevis, lai apgūtu zinības, bet lai satiktu draugus. Darbs/skola tikai fonā.

Un, protams, tad vēl daļa, kuriem vajag palielīties par saviem sasniegumiem - mašīnu, sievu, bērniem, ceļojumiem..
Reiz bija boss(!), kurš bez maz vai kā obligātas taisīja sapulces, kur rādīja, kur bijis, ko darījis, kaut kādas fotogrāfijas no sava dzīvokļa ar ģimeni..

Un kurš kolektīvs strādās labāk? Draudzīgais vai nedraudzīgais? Man kaut kā liekas, ka draudzīgais būs mazāk profesionāls, kur nedraudzīgais sastāvēs vairāk no profesionāliem darbiniekiem, jo viņi galu galā nāks uz darbu strādāt, nevis ķiķināties savā starpā.

(Reply to this) (Thread)

Klau, bet nav tā - jo vairāk ķiķināšanās, jo pēc tam arī distancēšanās un emocionālie kašķi lielāki?
Man vienkārši laika žēl, bet pieļauju, ka tās ir investīcijas. Bet negribas nevienam krustmātes, vai pat mātes vietā stāties.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Emocionālie kašķi ir sievietēm. ;)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

.. tāpēc es izvairos no sieviešu kolektīviem.

(Reply to this) (Parent)

Tas gan jau no profesionalitātes atkarīgs, no tā, vai spēj atšķirt darbu no privātās dzīves. Tas, ka ķiķinās, jau norāda, ka jauc kopā. Beigās atkarībā no personīgām (ne)simpātijām sanāk tā, ka var vai nu baigi draudzīgi un produktīvi strādāt (team building, hehe) vai arī baigi kašķēties.
Ideālā variantā visi strādā, lai sasniegtu darbā izvirzīto mērķi kopējam labumam, nevis pieņem lēmumus no tā, ko kāds kolēģis personīgā komunikācijā ir izdarījis/neizdarījis.

(Reply to this) (Parent)

Bez socializācijas darbs būs labāks. Individuāli. Bet svarīgs ir kopējais rezultāts, nevis, ka Jānis atrakstās, jo savu izdarīja un 16:59 jau šņorē kurpes.

(Reply to this) (Parent)

Kas vēl attiecas uz "ķiķināšanos", tad pro kolektīvs neķiķinās kā kaut kādas kafijas tantes , bet socializējas uz profesijas pamata - sarunas par savu nozari nāk par labu profesionalitātei, kad kāds padalās ar jaunumiem vai visi kolektīvi apspriež risinājumu problēmai.

Bet nu es te runāju par pro, nevis valsts iestāžu tipa kafijas tantēm.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Aha, paldies par šo rakursu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Bonusā vēl šis: ja kāda darbu bremzē problēma kāda cita darbā ( kļūda vai vienkārši neskaidrība priekš sevis ), tad baigais individuālists tur var pusdienu nocepties klusībā un, protams, izpīpēt, bet var arī piecelties un pajautāt čalim, kurš pirms tam strādāja pie tās pašas lietas, un pajautāt - kas tas ir, ko tas dara, vai es varu izdarīt tā un viss joprojām sakritīs pēc būtības, jautājumu norisinot 2 minūtēs. Ir starpība.

(Reply to this) (Parent)

Plus rodas iespēja noskaidrot neformālo līderi, kuru, pie atbilstoša spēju kopuma, promotēt par oficiālo.

(Reply to this) (Parent)

Man liekas, ka patiesība (kā parasti) ir kaut kur pa vidu. Jo saliedētāks kolektīvs, jo lielākas iespējas, ka kopējie darba rezultāti būs labāki. Es darba pasākumu laikā socializējos un šī socializācija noder tādejādi, ka ja gadījumā man rodas kāds jautājums saistībā ar darbu, tad man nav problēmu iet un pajautāt tieši tam kolēģim, kas ar to strādā, nevis iet caur desmit priekšniekiem, kuri pēc tam katrs kā klusais telefons mazliet sagroza informāciju (atbilstoši tam, kā to saprot) un beigu beigās rezultāta nekāda. Un dažkārt socializēšanās arī palīdz tikt galā ar stresu darbā - ja var ar kolēģiem kādus jokus brīvā brīdī pamētāt, tad arī labi. Bet pārāk ciešas saites darba kolektīvā arī diez kas nav. Kad strādāju pie kādas notāres, pie kuras visi pārējie darbinieki bija vai nu radi vai draugi, tad viņa šķībi skatījās, ja es pēc darba nepaliku stundu ilgāk (lai gan par to man nemaksāja).