Comments: |
Liela daļa cilvēku uz darbu iet, nevis, lai strādātu, bet lai socializētos. Tas tāpat kā kādreiz visi gāja skolā, nevis, lai apgūtu zinības, bet lai satiktu draugus. Darbs/skola tikai fonā.
Un, protams, tad vēl daļa, kuriem vajag palielīties par saviem sasniegumiem - mašīnu, sievu, bērniem, ceļojumiem.. Reiz bija boss(!), kurš bez maz vai kā obligātas taisīja sapulces, kur rādīja, kur bijis, ko darījis, kaut kādas fotogrāfijas no sava dzīvokļa ar ģimeni..
Un kurš kolektīvs strādās labāk? Draudzīgais vai nedraudzīgais? Man kaut kā liekas, ka draudzīgais būs mazāk profesionāls, kur nedraudzīgais sastāvēs vairāk no profesionāliem darbiniekiem, jo viņi galu galā nāks uz darbu strādāt, nevis ķiķināties savā starpā.
Klau, bet nav tā - jo vairāk ķiķināšanās, jo pēc tam arī distancēšanās un emocionālie kašķi lielāki? Man vienkārši laika žēl, bet pieļauju, ka tās ir investīcijas. Bet negribas nevienam krustmātes, vai pat mātes vietā stāties.
Emocionālie kašķi ir sievietēm. ;)
.. tāpēc es izvairos no sieviešu kolektīviem.
Tas gan jau no profesionalitātes atkarīgs, no tā, vai spēj atšķirt darbu no privātās dzīves. Tas, ka ķiķinās, jau norāda, ka jauc kopā. Beigās atkarībā no personīgām (ne)simpātijām sanāk tā, ka var vai nu baigi draudzīgi un produktīvi strādāt (team building, hehe) vai arī baigi kašķēties. Ideālā variantā visi strādā, lai sasniegtu darbā izvirzīto mērķi kopējam labumam, nevis pieņem lēmumus no tā, ko kāds kolēģis personīgā komunikācijā ir izdarījis/neizdarījis.
Bez socializācijas darbs būs labāks. Individuāli. Bet svarīgs ir kopējais rezultāts, nevis, ka Jānis atrakstās, jo savu izdarīja un 16:59 jau šņorē kurpes.
Kas vēl attiecas uz "ķiķināšanos", tad pro kolektīvs neķiķinās kā kaut kādas kafijas tantes , bet socializējas uz profesijas pamata - sarunas par savu nozari nāk par labu profesionalitātei, kad kāds padalās ar jaunumiem vai visi kolektīvi apspriež risinājumu problēmai.
Bet nu es te runāju par pro, nevis valsts iestāžu tipa kafijas tantēm.
Aha, paldies par šo rakursu.
Bonusā vēl šis: ja kāda darbu bremzē problēma kāda cita darbā ( kļūda vai vienkārši neskaidrība priekš sevis ), tad baigais individuālists tur var pusdienu nocepties klusībā un, protams, izpīpēt, bet var arī piecelties un pajautāt čalim, kurš pirms tam strādāja pie tās pašas lietas, un pajautāt - kas tas ir, ko tas dara, vai es varu izdarīt tā un viss joprojām sakritīs pēc būtības, jautājumu norisinot 2 minūtēs. Ir starpība.
Plus rodas iespēja noskaidrot neformālo līderi, kuru, pie atbilstoša spēju kopuma, promotēt par oficiālo. | |