Es šokā
Pa ilgiem laikiem biju atkal ar mazu bērnu Ziedoņdārzā. Ar nu jau lielajiem, šad tad mēdzu tur piestaigāt, viss bija daudz maz čotka. Arī R sākumā tīri labi patika, savā pusotrgadnieka prātā nēsājās pa atrakcijām, patiesi priecājās. Protams, ka šobrīd topā ir slidkalniņš. R jau kādu 20 reizi noslidinājies, uzrāpjas, apsēžas ir gatavs šļūkt ....

.... nedaudz iepazīstināšu ar darbojošām personām:
Protams, Rausis, pusotrgadnieks, kura fāteris galvenokārt ir mierīgs, bet kaitināt nevajag.
Cits pusotrgadnieks, ar pavecāku kundzi (pagaidām es vēl to humanoīdu saucu par kundzi).
Divgadnieks, ar pilnīgi jocīgu senci, tā uz gadiem 30. Es par viņu zinu visu. Viņš ir no Valmieras, tagad dzīvo Rīgā, Valmierā dod bērnam braukt ar DipDapu, Rīgā nē, bumbu gan spēlējot utt. Kā es to zinu? Es neesmu vienīgais, kas to dzirdēja. Arī uz Tallinas ielas to varēja dzirdēt. Viņš stāvēja laukuma vidū un skaļā balsī to stāstīja sievietei uz soliņa. Pārbļāva pat ikdienā skaļos slāvu tautības vecākus vienā setā.
Trīsgadniece, ar metrs deviņdesmit astoņi garu krieviski runājošu tēvu. Iespaidīgs kuilis, bet ļoti laipns ar visiem apkārtējiem bērniem.
Vēl čupa ar ārzemniekiem, pāris slāviem, bet to darbība turpinājumā nebija tik svarīga vai ietekmējoša.

.... R gatavojas šļūkt, viņam no aizmugures pienāk otrs pusotrgadnieks un iesper pa muguru. Piebildīšu, ka kaza stāv tieši blakus, es kādus piecus soļus nostāk. "Eu, kas tā dara?", es iesaucos un dodos uz slidkalniņa pusi. Tikmēr R saņem otro un trešo spērienu pa muguru, kaza turpina neko nedarīt, tikai viegli aizrāda. R, dabūjis ceturto spērienu pa muguru sāk raudāt, es arī esmu klāt un paņemu opā.
Es: "Jums liekas normāli tas, ko jūsu bērns dara?"
debīlā kaza iedomīgi: "a, ko man viņu tagad nopērt?"
Un pēkšņi jancīgais valmierietis metas aizstāvēt to smerdeli: "bet kuram gan negadās, vai tad tavējais bērns nevienam nav iespēris, tā viņi mācās robežas...", karoče sāk kūdīt visus apkārtējos pret mani un aizstāvēt to sitēju. Un, par ko es visvairāk šokā, sasniedz dzirdīgas ausis, kas no visām pusēm sāk piebalsot.

Man tajā brīdī bišķiņ aizbrauca širmis. Jā visādi kašķi ir bijuši visiem maniem bērniem, gan lielākā, gan mazākā vecumā. Arī fiziska aizstāvēšanās dažādos vecumos. Bet nekad par daļu no socializēšanās neviens mans, kā arī neviens no man zināmiem pusotrgadniekiem-divgadniekiem, nav izvēlējies atklātu fizisku uzbrukumu ar mērķi - nu, tāpat vien.

debīlā kaza: "es esmu tikai viņa auklīte, bla, bla, bla, ko lai es citu ar viņu daru... bla, bla, bla"
Es: "Ejiet sēdiet dzīvoklī, ja nespējat paskaidrot bērnam, ka tas, ko viņš dara ir slikti"
debīlā kaza un daži apkārtējie: "jūs mani apvainojat", "kā tā drīkst", un vēl visādas frāzes.
Valmieras pajols: "Es savam gan mācu, ka ja iesit, tad pēc tam jāiet samīļot"
Psihais es: "bļā, es pēc tam tevi samīļošu"
Visu situāciju man atvēsināja tas, ka es ieraudzīju, ka divmetrīgais slāvu tēvs, paņem savu atvasi un, manuprāt, ar tekstu, ka "meitiņ, ejam prom, Tev tas nav jāredz" dodas prom. Es arī iesēdināju R. ratos, bišķi nomierinājos. Pavisam nomierinājos, kad tā stulbā kuce savu sīko aizveda prom. Bet palika mazā škrobe, ka neuzšāvu valmierietim, lai pēc tam samīļotu. To, ka mani turpina nodirst dzirdēju vēl kādu laiciņu.

Rezumējums un pārdomas. Es nelepojos ar savu rīcību. Bet superiecietība pret bērnu visatļautību jau ir pārsniegusi man saprotamas robežas. Es joprojām savam pamatskolniekam reizi pa reizei atgādinu, ka, ja viņam kāds dara pāri vai viņš redz, ka kādam negodīgi tiek darīts pāri, fiziska aizsardzība nav aizliegta un kautiņa gadījumā no direktora kabineta jāzvana man. Bet lielākās mieles ir par to, ka visi metas aizstāvēt pāridarītāju, jo viņš, redziet, ir reālais situācijas upuris.