Es varu iedomāties un vienalicīgi jūtu līdzi vecākiem,kuriem šādi bērni ir "iedalīti". Manai krustmeitai ir 2 dēli. Vecākais ir piekkājīgs un korekts, pat bailīgs sabiedrībā. Mazajam ir pusotrs gads un viņš dod pa muti vusam un visiem. Veikalā ar viņu ieiet nav iespējams, jo rauj no plauktiem zemē visu pēc kårtas. Bērniem dod pa galvu tāpat vien. Var parkā pieiet klāt svešam pieaugušam,pieliekties un raut ar roku nost iešļūcenes pušķi. Robežu nav. Krustmeita ir diplomēts psihologs un ir pilnīgās šausmās,jo nekur ar savu otru bērnu nevar iziet. Nekas nelīdz. Nezina,kā palaidīs dārziņā,jo izterorizēs visu grupu. Tā ka audzināšanas trūkums ne vienmēr ir pamatojums. Man manas jrustmeitas no sirds žēl:(