Turpinājums ražošanai
Nesenais puksts par rūpniecisko ražošanu kauč kā radīja vēlmi nedaudz izvērst šo tēmu, lai parādītu, kā rodas atpalicība. Par PSRS atpalicību būs šis stāsts, kaut gan dažas lietas ir universālākas.
Pieņemsim, tiek taisīts kaut kāds izstrādājums, un tur vajadzīga metāla detaļa, kuru izštancētu no lokšņu metāla. Konstruktors uzzīmē, sarēķina, ka priekš detaļas nepieciešamās stiprības tur būtu nepieciešams konkrētas markas metāla loksne 0.7 mm biezumā. Tālāk sākas jau reālā dzīve. Izrādās, ka piegādātājs var piegādāt metālu tikai ar 0.1 mm pielaidēm, tobiš metāla biezums var būt tikpat labi 0.6 mm vai 0.8 mm. Piegādātājs nav ļauns, vienkārši viņa iekārtas labāku precizitāti nenodrošina. Konstruktors atgriežas pie aprēķiniem, ieliek abas galējās vērtības un konstatē, ka pie 0.6 mm detaļa būs pārāk plāna un neturēs slodzi, bet pie 0.8 mm konstrukcija būtiski nemainās, tikai kļūst nedaudz smagāka. Pavisam nedaudz. Tā kā 0.6 mm ir pilnīgi nepieļaujami, nākas skatīties nākošo lielāko biezumu. Loģiski būtu ņemt piemēram 0.8 mm ar to pašu pielaidi, jo tad plānākais būtu 0.7, kas nepieciešams, bet izrādās, ka piegādātājs tādu neražo, atsevišķi vienam pasūtītājam iekārtas nepārstādīs, un vispār - "gribi - ņem, negribi - neņem", jo PSRS bijs deficīts uz visu ko, tai skaitā uz rūpnieciskām izejvielām. Tālākās sarunās ar piegādātāju noskaidrojas, ka piegādātājs pats metālu saņem no citurienes, un tā sastāvs neizceļas ar īpašu viendabīgumu. Novirzes tiek apzinātas, un skaidrs, ka stiprības garantēšanai ir jāņem biezums ar vēl vienu rezervi. Rezultātā tiek izvēlēts materiāls ar biezumu 1 mm un novirzēm 0.15 mm uz abām pusēm, jo piegādātājs to ražo uz citas iekārtas, kas nodrošina tikai šādu precizitāti.
Konstruktors atkal dodas pie aprēķiniem, un konstatē, ka detaļa no šāda biezuma materiāla jau liek viņam izmainīt apkārtējo konstrukciju, nedaudz palielinot tās gabarītus. Izgatavot detaļu no biezāka materiāla var tikai uz lielākas štances, bet tas jau ir sīkums.
Ja vienas detaļas izmaiņas rada šādas galvassāpes, varam iedomāties, kas notiek ar sarežģītākām konstrukcijām. Tiesa, pieredzējuši konstruktori ar to rēķinās jau no paša sākuma, ieliek jau zināmus un dabonamus materiālus ar visām pielaidēm, tā ka izstrādes darbietilpība būtiski nepalielinās, bet rezultāts ir tāds kāds ir - konstrukcija bieži vien ir nepamatoti liela un smaga.
Ja izstrādājums ir nepieciešams nelielā daudzumā, tad var iet citu ceļu - aizbraukt pie piegādātāja ar dāvanām un viņa noliktavā piemeklēt sev derīgāku metālu. Individuālā ražošanā var ielikt vairāk roku darba, kā anekdotē - tālāk ar vīli visu apstrādāt. Bet kas der individuālai ražošanai, tas jau neder sērijai, un pavisam neder lielai sērijai un masveida ražošanai. Un nav noslēpums, ka priekš Žiguļu ražošanas nepieciešamais materiāls virsbūvju izgatavošanai gandrīz 100% tika importēts, jo PSRS piegādātāji nespēja nodrošināt nepieciešamo precizitāti lielā daudzumā.
Visu augstāk minēto var īsi raksturot kā tehnoloģisku atpalicību. PSRS konstuktors varbūt nemaz nebija dumjāks par savu ārzemju kolēģi, vienkārši viņam nebija pieejami visi tie paši materiāli pietiekamā daudzumā. Un brīžiem arī kādas apstrādes tehnoloģijas. Rezultātā nācās lāpīties un meklēt apkārtceļus, bieži vien lielākus, smagākus, dārgākus. Sakarā ar to, ka PSRS kopumā prota izgatavot kodolieročus, bet atpalika raķešu precizitātē, lai panāktu pretinieka raķešu šahtu garantētu iznīcināšanu, bija spiesta izgatavot jaudīgākas kodolgalviņas, kas bija lielākas un smagākas. Lielāku un smagāku kodolgalviņu nogādāšanai līdz pretiniekam prasījās taisīt lielākas un smagākas raķetes. Kamēr raķetes bāzējās sauszemes šahtās, tas tikai palielināja šahtu izmērus un izmaksas, bet tikko parādījās nepieciešamība raķetes izvietot zemūdenēs, tā tas jau prasīja zinātniski-tehnisku varoņdarbu no zemūdeņu konstruktoriem un ražotājiem, jo tik gigantiskas zemūdenes pasaulē cits neviens nespēja izgatavot. Marketings Propaganda priecīgi stāstīja pasaulei, ka PSRS ir zemūdenes, kurām analoga nav visā pasaulē, bet speciālisti abās pusēs jau patieso iemeslu zināja - tā bija tehnoloģiskā atpalicība atsevišķās sastāvdaļās, kas summējoties noveda pie grandiozi lielākām izmaksām tāda paša mērķa sasniegšanai. Un raķešu gadījumā tur bija vairākas būtiskas tehnoloģiskās atpalicības, kas summējās - nespēja izgatavot ļoti kompaktus kodolieročus, precīzas tēmēšanas tehnoloģiju trūkums, kas pamatā saistīts ar atpalicību elektronikā, cietās degvielas tehnoloģiju atpalicība, kas lika orientēties uz šķidrās degvielas raķetēm, kas parasti ir lielākas un sarežģītākas lietošanā, glabāšanā un apkalpošanā.
Ar elektroniku ir līdzīgs stāsts. Elektronikas ražošana prasa ārkārtīgi augstu tehnoloģisko disciplīnu visā ražošanas ķēdē. Ļoti augstas tīrības pakāpes izejvielas nonāk pie mikroshēmu/tranzistoru/citasfigņas ražotājiem, tie ar lielu rūpību un smalki saražo komponentes, kuras pēc tam iet gatavajos izstrādājumos. Ja ķēdē kaut kur parādās novirzes no kvalitātes, tad uzreiz krīt derīgā iznākums. Ja pie vienkāršiem izstrādājumiem varēja iztikt ar gatavās produkcijas šķirošanu (parasti gan bija arī kvalitātes kontrole un šķirošana procesa vidū, lai redzamus brāķus nelaistu tālāk), tad, pieaugot izstrādājumu sarežģītībai, tuvojās robeža, kad no konveijera vairs nevarēja nonākt neviens derīgs izstrādājums. Tādā brīdī ražošanas turpināšana kļuva jau pilnīgi bezjēdzīga. Neliels ilustratīvs un vienkāršots piemērs - pieņemsim, ka ražošanas tehnoloģija nodrošina vidēji vienu defektu uz kvadrātcentimetru pusvadītāju plāksnes. Ja mēs ražojam tranzistorus vai diodes, kuru izmērs ir apmēram kvadrātmilimetrs, tas nozīmē, ka defektīvs būs apmēram katrs simtais izstrādājums. Ja mēs sākam ražot mikroshēmas, kuru kristāla laukums ir apmēram puskvadrātcentimetrs, tad defekts vidēji būs jau katrā otrajā mikroshēmā. Ja mēs gribēsim ražot ļoti lielas mikroshēmas ar divu kvadrātcentimetru laukumu, katrā būs vismaz divi defekti, un kāda derīga iznāks tikai laimīgā gadījumā.
Dažādu iemeslu dēļ rezultātā PSRS mazāk atpalika mazāk tehnoloģisku izstrādājumu ražošanā, bet jo izstrādājumi bija tehnoloģiski sarežģītāki, jo atpalicība bija lielāka. Un sprauga pakāpeniski kļuva arvien lielāka.