Īsto atbildi nezinu. Un pat nezinu, vai ir vienīgā patiesā atbilde uz šo jautājumu :)
Reālajā dzīvē plānošana bija diezgan visaptverošs un ilgstošs process, un visādiem ilgtermiņa plāniem tur bija liela loma. Cik saprotu, sākotnēji tikai plānots, cik, piemēram, vajadzētu uzbūvēt dzīvokļus, kilometrus ceļu, saražot spilvenu, tad pa ķēdīti gāja tālāk, skatījās cik tam vajag cementa, drēbes, asfalta, vai tam vispār ir izejvielas un vai ar ražošanas paplašināšanu pie izejvielām varēs jautājumu atrisināt, tad nāca nākošā iterācija un beigās kaut kāds plāns bija. Cik saprotu, plānošana parasti sākās no militārās puses, tam sekoja militārā rūpniecība, tam atkal ražošanas līdzekļu izgatavošana, un pašās beigās nāca civilā rūpniecība un patēriņa preces. Tā kā apkārt rēgojās vieni ienaidnieki, šī prioritāšu secība bija saprotama. Tā kā ļoti liela daļa iekšzemes kopprodukta gāja uz militāro varenību, citiem palika tikai tas, kas palika pāri, un deficīts bija visparastākā un pierastākā lieta. Bika arī plānošanas novirzes, kad uzņēmumam bija piešķirti fondi uz kaut kā saņemšanu, bet saņemt neko nevarēja, jo ķēdes iepriekšējais posms to nemaz nebija saražojis. Un tā tas deficīts pa ķēdīti izplatījās tālāk.
Kauč kā brīžiem šķiet, ka plānveida ekonomikā bija mēģinājums virvi uz priekšu dabūt ar stumšanu, nevis vilkšanu :)
Bet, kā jau teicu, vienīgo un patieso atbildi nezinu :(