Latvija šobrīd ir tur, kur ir
Drusku brīnos, ka ļaudis bieži vien mēdz Dombrovskim pārmest mehānisku izdevumu griešanu, ka vajagot citādāk, ka tagad arī attīstības nebūšot un tā, un arī ar aizdevējiem vajagot runāt stingri, nevis visām viņu prasībām piekrist. Sava taisnība tur ir. Izdevumi tiek graizīti, nodokļi tiek palielināti, gals šim procesam nav saskatāms, daudzas lietas notiek pēc aizdevēju diktāta. Tad, kad būsim daudzmaz sabalansējuši savu budžetu (arī nākošajā gadā, ja atmiņa neviļ, tas vēl būs ar deficītu), tad sāksies jauna epopeja - būs jāsāk atdot aizņemtais. Un tad nebrauks nekādas aizdevēju delegācijas uz Rīgu runāties (jo par ko gan runāt, ja mēs vairs jaunas summas neaizņemsimies?), bet pašiem vien būs jāgraiza un nodokļi jāpalielina, jo gan budžetam būs jābūt sabalansētam, gan pamatīgas summas būs jāsāk atdot.
Protams, Dombrovskim var daudzko pārmest, bet ne viņa valdības dēļ mēs esam tur, kur mēs esam. "Gāzi grīdā", kredītu eiforija, nekustamo īpašumu burbulis, neieklausīšanās Latvijas Bankas aicinājumos dzesēt uzkarsēto ekonomiku un budžetu veidot ar pārpalikumu, tad vēl Parex un (pīī) un šādā stāvoklī valsti pārņēma Dombrovska valdība.
Negribot šo valdību dikti aizstāvēt, jo ir lietas, kas man pašam pie tās nepatīk, tomēr jāatzīst, ka nekāda plašā manevra iespēju valdībai nebija. Budžeta deficīts bija milzīgs un ar to bija jātiek galā. Ceļi tam vienkārši - samazināt valdības izdevumus, palielināt valdības ieņēmumus. Un nesegto starpību segt uz aizņēmumu rēķina. Un nebija jau arī laika ilgi spriest, domāt par kārtējām koncepcijām un darba grupām. Brīdī, kad Valsts Kasē naudas var aptrūkties kārtējo maksājumu veikšanai, neviens nepiedos, ja laikā nesaņems savu naudu. Visiem savas saistības, kredīti un citas neatliekamas vajadzības. Kur ņemt naudu? Bija tikai divi varianti - ES aizdevums vai pašu obligācijas. Tie, kas domā, ka nevajadzēja aizņemties no Eiropas, lai salīdzina kādreiz procentu likmes, uz kādām naudu varēja dabūt valsts ar Latvijas tābrīža kredītreitingu un kredītreitinga prognozi. Izlaižot obligācijas, valsts būtu bijusi spiesta maksāt par aizņemtajiem līdzekļiem vairākkārt vairāk, nekā par ES aizdevumu. Ja kāds nepasekoja līdzi - Berluskoni krita (vai atkāpās) tad, kad Itālijas valsts obligāciju ienesīgums sasniedza 7%, kuru uzskata par galējo robežu, par kuru augstāku procentu vairs nav iespējams atmaksāt. Jā, arī Lietuva izvēlējās ceļu aizņemties naudu pati, nevis no "plēsonīgajiem ES aizdevējiem" un maksā par aizdevumu krietni augstākus procentus. Tiesa, Lietuvā nebija Parex un viņu bedre tāpēc nebija tik dziļa. Bet par sava pašlepnuma saglabāšanu viņi vienkārši pārmaksā.
Nu jā, tātad vienīgā reālā izvēle bija ES aizdevēji. Bet aizdevēji gluži loģiski savu aizdevumu uzskatīja un joprojām uzskata par aizdevumu, kurš būs jāatdod. Tāpēc aizdevēji arī izvirza savas prasības. Ja atmiņa neviļ, jau pašā sākumā, kad pirmās runas ar aizdevējiem vēl Godmaņa valdība risināja, tika sastādīts vairāku gadu plāns pakāpeniskai budžeta deficīta mazināšanai, jo visiem bija skaidrs, ka tik lielu deficītu viena gada laikā likvidēt nevar. Tāpēc arī suņa aste tiek griezta pa gabalam, katru gadu izdomājot jaunas un jaunas vietas, kur ko atņemt un kur ko likt maksāt. Ja kādam šķiet, ka valdība neko nedara, tad drusku pasekojot preses ziņām, var secināt, ka valdība cenšas grieziena sāpes mazināt, ir arī savas viltībiņas ar grāmatvedību, bet aizdevēju komanda nav muļķi un lielāko daļu šo viltībiņu atšifrē. Un prasa reālu samazinājumu, nevis, piemēram, daļas Nacionālās bibliotēkas izdevumu pārcelšanu vēl vienu gadu uz priekšu. Aizdevēji gluži pamatoti saka, ka tā nav reforma, ka tā nav taupība, ka tā ir tikai žonglēšana ar skaitļiem. Nākas viņiem piekrist. Un ja kāds vēl nerimstas un tur dusmu uz starptautiskajiem aizdevējiem, tad man ir vēlēšanās šim cilvēkam vaicāt - vai viņš var ieteikt citus aizdevējus? Tādus aizdevējus, kas prasītu mazākus procentus un būtu vieglāk pierunājami uz deficīta lielumu un varbūt nemaz necerētu savu naudu dabūt atpakaļ? Man šādi labdari nav zināmi un droši vien valdībai arī, citādi jau sen būtu runājuši ar tiem.
Pa lielam Dombrovskim varu pārmest tikai lielāku reformu trūkumu. Bet varu viņu saprast - strauja valsts sektora samazināšana pirmām kārtām sistu pa valsts sektorā nodarbinātajiem un tie ir latvisko partiju vēlētāji.
Domāju, ka arī turpmākajos gados nekāda medusmaize mūs negaida.