Nedaudz par pieklājību
Neskatoties uz to, cik netolerants un visādi citādi slikts esmu, tomēr uzskatu, ka bērnībā tiku labi audzināts. Nu pieklājībā noteikti.
Jau no bērna kājas, piemēram, esmu vienmēr laidis sievietes pa priekšu transportā, bet izkāpjot savai dāmai padevis roku. Tā šodien, laižot pa priekšu kārtējo omīšu un spindzeļu porciju, aizdomājos.
Lūk jaunībā, kad kādai sirdsdāmai pasniedzu roku izkāpjot, viņa mani nosauca par netipiski pieklājīgu un dzimušu nepareizajā gadsimtā. Labi, ka ar somiņu neiekrāva vai par impotentu nenosauca. Kopš tā laika man tāds kā rūgtumiņš sirdī, bet tomēr drosmīgi turpinu, jāsaka gan, ka citai dāmai, sniegt roku.
Tagad nedaudz par otro punktu — sieviešu laišanu pa priekšu, pieņemsim, transportā. Tas katru reizi ir ne tikai pašsaprotami pieklājīgs žests, bet vienlaicīgi arī pamatīgs blieziens nervu sistēmai. Jo — kad viņas visas, tādas sakrāsotas un štātīgas, vai nu jau sirmās šķipsnas piekrāsojušas un mollīgas, ieraušas transportā, tad pilnībā bloķē pilnīgi jebkādu darbību. Tad, nostājušās priekšā braukšanas kartiņas elektroniskajam lasītājam, pārkrāmē savas rokassomiņas saturu, no kura jebkurš normāls Makgaivers varētu uzķīlēt piecus Titānikus un vienu kosmosa kuģi Vostok, lai pienākot nākamajai pieturai palaistu pie eleketroniskās iekārtas nākamo, nebīšos šī vārda, daiļā dzimuma pārstāvi. Un es stāvu, un es gaidu, turot rokās jau pieturā no kabatas izvilkto braukšanas dokumentu. Un es noskatos uz to, kā jau piekto reizi, pie trešā karšu lasītāja, kāda kundze, pielietojot citu tehniku, vicina savu rokassomiņu.
Bet bērnībā tiku labi audzināts. Nu pieklājībā noteikti.