|
||||||||||||||||||||||||||||||||
as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -
Comments:Oho. Nepiedod! :D Manuprāt, piedošana ir viens no visputrainākajiem morāles jēdzieniem, kas balstās smieklīgajā ilūzijā, ka kontrolēt zemapziņas procesus ir tikpat vienkārši kā veikalā nopirkt pienu. Proti, ka tas ir apzinātas izvēles jautājums (apmēram līdzīgi ir uzskatīt, ka seksuālā orientācija ir izvēle). Sure, nav jau baigo problēmu racionalizēt "piedodamo" problēmu, bet tas nenozīmē, ka dusmas, aizvainojums vai trauma tiek anulēta. Ir pat cilvēki, kas pieprasa piedošanu - kā, tu nespēj piedot, tātad neesi labs cilvēks. Manuprāt, daudz auglīgāk ir tiekties nevis uz piedošanu, bet vienaldzību
piedošanai cita vārds ir 'pienjemt kā faktu' If u prefer
mūsu kultūrā vnk piedošanas jēdziens vispār nepastāv, cilvēki aizvainojumus norok aiz ikdienības, mana vecåmāte vēl uz nāves gultas zākā savu pirms 15 gadiem mirušo måsu kas pårdeva mātes zeltlietas Tur jau tā putra, ka "samierināšanās" tiek jaukta ar "piedošanu". Ja godīgi, nemaz lāgā nesaprotu, ko tas otrais nozīmē, ja tā nav kaut kāda transcendentāla dzen/jēzus padarīšana. Man patīk teikt: "Vai es kāds Dievs, lai tev piedotu?"
Nepiekrītu tik daudz līmeņos, ka pat nevar sākt, būtu gari jāraksta. But then again, tu tāpat esi uz pagānisma/sātana pusi, līdz ar to chillax, viss kārtībā (cik nu apoloģējot nepiedošanai vispār kaut kas var būt kārtībā).
"Tādēļ Es tev saku: viņas grēki, kuru bija daudz, ir piedoti, jo tā daudz mīlējusi; bet, kam maz piedod, tas mīl maz."
Tu man izdarīji pāri, es tev piedodu un vairs neņemu pie sirds. Mēdz teikt "mīlestība apklāj grēku pulku", līdzīgi saka arī par piedošanu - tā neskatās uz pāridarījumiem. Piemēram, piekasīgais skatās pāridarījumu, "redz skabargu otra acī", piedevējs izvēlas vairs neskatīties uz skabargām un baļķiem un saka "ei, ķēniņ, es neņemu ļaunā". Citi saka, ka mīlestība piedošanā aizver acis uz otra vainām, lai otru redzētu kā līdzvērtīgu cilvēku, kā tuvāko. Tas nenozīmē dot vaļu otra patvaļai, otra patvaļas leģitimēšana nemaz nav īsta piedošana, bet ignorance. Ja polemika pret sikboju, kas saprotami, tad viņa atkārtotie piedošanas apliecinājumi, kā rāda vārdi un darbi, nemaz nav īsta piedošana. Jo piedošana nav vienkārši vārdi. Kā jau saki, lielākā piedošanas cīņa ir iekšienē, slēptajās domās. Un tas ir grūti. Paldies svētajam garam, par sikboju šodien vēl nebiju iedomājies. Bet tu jau te kaut kādu dzeju sarakstīji :) Lai runātu par tik miglainiem jēdzieniem, vispirms taču jāvienojas, ko mēs ar tiem saprotam. Penijas ielinkotajā rakstā, kā arī populārajā izpratnē "piedošana" tiek saprasta kā kaut kāda abstrakta, utopiska "vairsnedusmošanās", kamēr vēzi, nāvi un mūžīgas mokas izraisošā nepiedošana nav nekas cits kā dusmas. Savukārt dusmu, vismaz ilgstošu, kaitīgumam nemaz nevar nepiekrist. Manuprāt, "piedošana" vispār ir funkcionāls jēdziens tikai tā oriģinālajā nozīmē kā "atteikšanās no vēlmes/apņemšanās sodīt", un tev nav nevienam nekas jāpiedod, kaut vai tādēļ, lai neiekļūtu lepnības lamatās, jo ko tad tāda "piedošana" implicē, ja ne morāla pārākuma apziņu?
p.s. "Love and do what you like? Satan said that." (Citāts no jaunā Mālika; ir torentos ;)
well... es kaut kãdâ zinā piekrītu
nepiedošana noteikti ietekmē ne tikai veido kā noveco seja bet arī imunitāti (Reply)
Kaut kas ar to nepiedošanu negatīvs tomēr ir. :( Lai spētu piedot, sākumā vajag saprast, kāpēc tas otrs kaut ko tādu teicis vai darījis. Ja saprot, tad tas ir sākums piedošanai.
Un ko, ja nu saproti, ka otrs to teicis vai darījis tikai un vienīgi peļamu, nosodāmu motīvu vadīts? Tad tas ir solis atpakaļ
|
||||||||||||||||||||||||||||||||