|
|||||||||||||||||||||||
as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -
Comments:
Nepiekrītu tik daudz līmeņos, ka pat nevar sākt, būtu gari jāraksta. But then again, tu tāpat esi uz pagānisma/sātana pusi, līdz ar to chillax, viss kārtībā (cik nu apoloģējot nepiedošanai vispār kaut kas var būt kārtībā).
"Tādēļ Es tev saku: viņas grēki, kuru bija daudz, ir piedoti, jo tā daudz mīlējusi; bet, kam maz piedod, tas mīl maz."
Tu man izdarīji pāri, es tev piedodu un vairs neņemu pie sirds. Mēdz teikt "mīlestība apklāj grēku pulku", līdzīgi saka arī par piedošanu - tā neskatās uz pāridarījumiem. Piemēram, piekasīgais skatās pāridarījumu, "redz skabargu otra acī", piedevējs izvēlas vairs neskatīties uz skabargām un baļķiem un saka "ei, ķēniņ, es neņemu ļaunā". Citi saka, ka mīlestība piedošanā aizver acis uz otra vainām, lai otru redzētu kā līdzvērtīgu cilvēku, kā tuvāko. Tas nenozīmē dot vaļu otra patvaļai, otra patvaļas leģitimēšana nemaz nav īsta piedošana, bet ignorance. Ja polemika pret sikboju, kas saprotami, tad viņa atkārtotie piedošanas apliecinājumi, kā rāda vārdi un darbi, nemaz nav īsta piedošana. Jo piedošana nav vienkārši vārdi. Kā jau saki, lielākā piedošanas cīņa ir iekšienē, slēptajās domās. Un tas ir grūti. Paldies svētajam garam, par sikboju šodien vēl nebiju iedomājies. Bet tu jau te kaut kādu dzeju sarakstīji :) Lai runātu par tik miglainiem jēdzieniem, vispirms taču jāvienojas, ko mēs ar tiem saprotam. Penijas ielinkotajā rakstā, kā arī populārajā izpratnē "piedošana" tiek saprasta kā kaut kāda abstrakta, utopiska "vairsnedusmošanās", kamēr vēzi, nāvi un mūžīgas mokas izraisošā nepiedošana nav nekas cits kā dusmas. Savukārt dusmu, vismaz ilgstošu, kaitīgumam nemaz nevar nepiekrist. Manuprāt, "piedošana" vispār ir funkcionāls jēdziens tikai tā oriģinālajā nozīmē kā "atteikšanās no vēlmes/apņemšanās sodīt", un tev nav nevienam nekas jāpiedod, kaut vai tādēļ, lai neiekļūtu lepnības lamatās, jo ko tad tāda "piedošana" implicē, ja ne morāla pārākuma apziņu?
|
|||||||||||||||||||||||