04 March 2014 @ 03:25 pm
 
Ir kāda lieta, kas mani šajā valstī ārkārtīgi nomāc un apbēdina, šoreiz bija ok (nu, vismaz pieklājības robežās), bet tas vairāk kopumā.
Pirmkārt, darbiniece, jau uz mani paskatījusies, pajautāja, vai man ir oficiāli nokārtots statuss, vai es pati varēšu uzrakstīt iesniegumu, pieņemot, ka droši vien jau nē, kas būtu ok, viņiem tas ir jāzina (jo nu, tur, ja es nevarētu pati, tad šajā gadījumā būtu jānorāda, ka es esmu devusi mutisku piekrišanu un kāds cits ir uzrakstījis papīru). Vienkārši tūlīt pieņemt, ka cilvēks kaut ko nevar, un tad teikt “ā, nu, ok, tomēr var, nu labi…”, manuprāt, nav gluži pareizi. Otra izplatīta attieksme – pretēja tai – “tu taču pati neko nevari” – ir pieņemt, ka es mēģinu par savu veselību melot, kā bija, to statusu kārtojot, kaut arī viņiem taču ir visi ārstu papīri, diagnozes utt. un, ja kaut kā pietrūkst, viņi var to iestādēm pieprasīt, arī citās situācijās pret mani izturas, it kā es kādu mēģinātu apčakarēt, un es neko nepārspīlēju, reāli tiek uzdoti jautājumi, par kuriem ir sajūta: "tūlīt mēs tevi pieķersim", kas ir, manuptrāt, visai pazemojoši un nenormāli. Arī transportos, kad es rādu savas bezmaksas biļetes, man regulāri lūdz rādīt arī dokumentu un uzkrītoši salīdzina, vai bildē redzamais cilvēks esmu es, man ir pat jautāts, vai tas tiešām ir mans dokuments - kas liek izdarīt secinājumus, ka tu nedrīksti izskatīties gana vesels, lai viens pats izmantotu sabiedrisko transportu, priecīgs, ar lietām galā tiekošs, tas nav pareizi un mēs to negribam, tas ir AIZDOMĪGI (gribētos piebilst, Latvijā tas varbūt toč ir aizdomīgi). Un ok, es pati šobrīd drīzāk jūtos kā "kaut kas ir jādara, šitas nav pareizi", kaut arī tas mēdz būt diezgan ļoti nepatīkami, bet pieņemot, ka cilvēki, kam ir visādas veselības problēmas, par kurām piešķir invaliditāti, varētu būt arī ļoti depresīvi un nobijušies, šī galīgi nav piemērota attieksme, ar kādu cilvēkam palīdzēt un kā viņu iedrošināt. Šis lielākoties izskatās tā, ka vispārējā politika ir padarīt cilvēku pēc iespējas atkarīgāku un nevarošāku, tipa, vides ir nepiemērotas, cilvēki ne vienmēr atsaucīgi, un tad taču ir tik viegli pateikt: "redzi, tu nevari, tev ir bīstami šeit vienam atrasties". Bet nu labi, Latvija šajā ziņā ir totālākā brīnumzeme, un tev jābūt gatavam uz visu, attieksmes ir neparedzamas.

Un tad vēl ir tā lieta, ka ļoti bieži, ja tev ir kāda fiziska vaina, tiek pieņemts, ka tu esi arī mentāli slims. ja man pie ārstiem vai uz kaut kādām iestādēm atnāk līdzi draugi vai es eju viena pati, tad parasti viss ir daudz maz normāli un pieklājīgi, ja man atnāk līdzi mamma, 95 % gadījumu darbinieki tūlīt vēršas pie viņas un izturas tā, it kā manis tur vispār nebūtu, vienkārši - wtf, ar manām smadzenēm viss ir kārtībā. Šodien mēs vienojāmies, ka viņa man nāk līdzi tikai, lai palīdzētu atrast, bet sarunā nepiedalās, ja vien es pati pie viņas nevēršos. Tas taču ir absurds. Tagad es jūtos tā, ka es vairs nekad nelūgšu mammu, lai viņa man kaut kur nāk līdzi, jo es vairs negribu justies, ka pret mani izturas kā pret lietu, šoreiz nebija tik traki, bet man vairs neder “nebija tik traki”, man ir apnicis un es esmu pārgurusi no šī. Manuprāt, ļoti stulba situācija, jo, kamēr es esmu šeit, man nemaz nav neviena cita, kam es kādreiz varētu palūgt atnākt kaut kur līdzi, ja man ir šaubas par kaut kādu atrašanu vai taml, bet nu var jau būt, ka tas ir pareizi un ar iemeslu. Vajadzētu noalgot tādu līdznācēju, kas izskatās tik biedējošs, ka ar viņu iestāžu darbinieki sarunu neuzsāk.
Un jā - es taču pati informēju, ka man būs vajadzīga palīdzība, piemēram, ar ankteas aizpildīšanu vai ko citu, es to daru pieklājīgi, es nesplēpju, tb - nav tā, ka būtu iemesli domāt, ka es neapzinos savu situāciju.

Šis ir ļoti bēdīgi. Un tā nav viena vai divas reizes, tā ir tendence. Un šīs lietas jau tāpat ir gana smagi un bailīgi, nav viegli iet un kādam pateikt, ka tu nevari aizpildīt papīru, ja kāds tev nenolasa, kas tajā ir rakstīts, tas tiešām nav viegli, un šī nav iedrošinoša un motivējoša attieksme. Man ļoti gribētos cerēt, ka tas kādreiz mainīsies. Un man ir tik ļoti žēl visus tos cilvēkus, kuri ir sliktākā situācijā, nekā es, bez iespējas/pārliecības/ticības, ka viņi var normāli dzīvot, ka viņi drīkst to darīt.
 
 
( Post a new comment )
honeybee: saruna[info]honeybee on March 4th, 2014 - 04:50 pm
Vai arī, teiksim, sarunāt kā līdznācēju kādu nedzirdīgo.

Bet vispār tu ļoti drosmīgi un lieliski dari - nu, ar to staigāšanu apkārt un tā. Man šķiet, ka tu vari arī pateikt vārdos, kas tevi kaitina, nu, to "Ir labāk, ja jūs man piedāvājat palīdzēt, nevis mēģināt izdarīt manā vietā", vai, teiksim, "Ziniet, arī jūs varētu būt pilnvērtīgs cilvēks, pat ja iegūtu invaliditāti". Jo cilvēki tiešām tādus kā tu maz satiek un ļoti bieži vienkārši nezina, ko teikt ir okei un ko ne.
(Reply) (Thread) (Link)
pelnufeja[info]pelnufeja on March 4th, 2014 - 05:08 pm
Ja pazītu kādu nedzirdīgo, ar kuru es prastu komunicēt, tas būtu variants. :)

es arī saprotu tās cilvēku bailīgās attieksmes, man pašai tādas agrāk bija, bet citādāk ir būt klaji rupjam. Un iestādēs būtu jābūt pieradušiem.
Manuprāt, pret cilvēkiem ārpus iestādēm, kad viņi man jautā (un cilvēkiem bieži ir bail to darīt, ko es saprotu), es neizturos kaut kā briesmīgi, principā es cenšos radīt sajūtu, ka viņ droši var man jautāt kaut ko par šo, un es nesalūzīšu, tas nebūs nepieklājīgi vai briesmīgi.

Man ļoti patika video, ko kaut kad skatījos "how to guide people", kur bija par to, kā izturēties pret akliem cilvēkiem, ja ir sajūta, ka viņiem ir vajadzīga palīdzība, nu tur uz ielas vai taml, un paši aklie stāstīja, kas, viņuprāt, ir ok un kas nē, un tur viens vīrietis lieliski pateica, ka viņam šķiet, ka cilvēki ļoti bieži krīt panikā, jo viņiem ir sajūta, ka viņiem būtu jāzina, kā rīktoies, un tāpēc viņi vai nu nepalīdz vispār vai arī sāk palīzēt "neadekvāti", bet tā nav - cilvēkam nav jāzina, tieši tāpat kā citos gadījumos, ja tev šķiet, ka kādam ir vajadzīga tava palīdzība, tu vari viņam iet un pajautāt, pajautāt, kāda palīdzība ir vajadzīga, un vai cilvēks to vēlas, tas ir pilnīgi ok. Biju par šito sajusmā. Tb - mums ir jākomunicē, nevis jāturpina dzīvot savos priekšstatos.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
cukursēne[info]saccharomyces on March 4th, 2014 - 05:28 pm
hehe, kārtējo reizi jāatgriežas pie fundamentālās patiesības, ka komunikācijā ir teju visa atslēga!

un par šo "cilvēki ļoti bieži krīt panikā, jo viņiem ir sajūta, ka viņiem būtu jāzina, kā rīktoies, un tāpēc viņi vai nu nepalīdz vispār vai arī sāk palīzēt "neadekvāti"" - jā, tik stulbi. manuprāt, vispār saistās ar milzīgo problēmu sabiedrībā, ka cilvēki ir iemācīti ārprātīgi baidīties no kļūdām, jo tās tiek formulētas nevis kā iespēja kaut ko jaunu iemācīties vai veselīga pieredze, bet kaut kas apkaunojošs un universāli nevēlams.
(Reply) (Parent) (Link)
cukursēne[info]saccharomyces on March 4th, 2014 - 05:36 pm
es saku, totāli jātaisa Tev atsevišķs, publisks, viegli internetā atrodams blogs, kur visas šīs lietas arī likt iekšā, lai citi var atrast un iedvesmoties. šis ir ļoti, ļoti svarīgi.

jo ļoti daudz kas saistīts tieši ar klusumu ap šīm tēmām - tieši tāpat, kā, piemēram, es pamatskolā nemaz nezināju, ka ir arī citas iespējas pēc skolas, nekā tikai vispārizglītojoša vidusskola (tb, ka teorētiski var iet mācīties par dārznieku, šuvēju, metinātāju, ugunsdzēsēju utml specializētā arodizglītībā), līdz kamēr satiku kādu, kas tādā ir mācījies, tā noteikti ļoti daudziem cilvēkiem, kam nav gadījies persōniski saskarties ar kādu invaliditātes veidu, vienkārši vispār nav nekāda priekšstata par to, cik dažādi tas var izpausties utt. un tad, kad idejas par to ir jāveido/jālieto, tad, ja cilvēks nav, teiksim tā, ar pietiekamu empātijas un intelektuālo kapacitāti un interesi, protams, ka tur parādās visādi stereōtipi un bailes. bet, jo lielāka klātbūtne publiskajā telpā, jo lielāka iespēja to novērst.
(Reply) (Thread) (Link)
pelnufeja[info]pelnufeja on March 4th, 2014 - 05:48 pm
jā, es arī gribu to darīt. vienk. jāsagaida tā uzvārda lieta, kad nokārtosies un jāapdomā koncepcija, jo, manuprāt, jābūt diezgan uzmanīgam toņa un intonācijas izvēlē, par šīm lietām runājot, man visu laiku tik ļoti bail, ka es varētu izklausītes tā, ka es visu laiku sūdzos un pīkstu, bet, nu, ir jau tiešām lietas, kas nav ok.
man arī bija grūti par šo izšķirties, jo bija baigā pretestība pret to, ka mans vārds tiks saistīts ar manu slimību, un ka tas varētu kaut kā atsaukties uz citām lietam, ko es daru, un to es galīgi negribu. Vispār, kaut kāda lielāka uzmanības pievēršana šim, nekā ir nepieciešams, man nav vajadzīga. Bet nu droši vien par to es arī varētu tur rakstīt. bet beigās tomēr esmu nonākusi līdz sajūtai, ka, ja es varu kaut ko darīt, kas potenciāli varētu lietas mainīt, tas, protams, ir jādara.
(Reply) (Parent) (Link)
Marta Dzērve[info]beatrixe on March 4th, 2014 - 06:44 pm
Mēs ar bēbi labprāt Tev aizietu kur līdzi, ja vajag.
(Reply) (Thread) (Link)
pelnufeja[info]pelnufeja on March 4th, 2014 - 07:07 pm
Šis ir ļoti, ļoti priecīgi, lai gan, man šķiet, ka bēbim varētu galīgi nepatikt iestāžu rindas un karstumi. Bet varbūt jūs varētu atnākt man līdzi uz jūru vai kur citur, kur varētu būt patīkamāk (kaut kad gribēju ierosināt ko tādu, bet sakautrējos.)
Tu varētu man uzrakstīt kādus savus kontaktus te vai ēpastā. :)
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
Marta Dzērve[info]beatrixe on March 5th, 2014 - 11:15 pm
kopā ar bēbi varbūt palaiž rindā pa priekšu :D
aizsūtīju Tev ēpastu :)
(Reply) (Parent) (Link)
banderlogs[info]banderlogs on March 4th, 2014 - 08:30 pm
es tieši iedomājos, ka cilvēkus ar jebkāda veida disabilities es redzu ārkārtīgi reti. teiksim, salīdzinājumā ar rietumiem, kur neviens arī īpaši nebrīnās un neatskatās, viņus ieraugot.
piemēram, man rados ir sieviete ar Daunu ļoti smagā formā. ja es viņu nepazītu, visticamāk uzaugtu domājot, ka tādi cilvēki jau eksistē tikai filmās, ne Latvijā.

pieņemu, ka tieši šīs neredzamības dēļ arī veidojas tāda pilnīgi fucked up attieksme, kā tu apraksti. gribētos cerēt, ka kaut kas mainīsies, bet ko īsti šādā situācijā var iesākt?
(Reply) (Thread) (Link)
pelnufeja[info]pelnufeja on March 4th, 2014 - 09:07 pm
Šādā situācijā ir grūti un bailīgi, jo gribas būt jau gatavi veselīgā vidē, tāpēc, ka, ja ar tevi kas tāds notiek, tas jau tāpat prasa daudz spēka un saņemšanās, tie ir grūti jautājumi un grūti lēmumi arī bez visas huiņas ar iestādēm. bet nu es palieku pie tā, ka mēs esam tieši tur, kur mums ir jābūt.
es Tev pilnīgi piekrītu, es par šo visu laiku domāju (un es pat esmu googlējusi skaitļus, piemēram, cik mums ir cilvēku ar redzes invaliditāti) - es domāju, ka cilvēki neiedomājas, ka tie skaitļi ir tik lieli, un tad liekas - un kur tad viņi ir? cik esmu bijusi ārzemēs, ar visu to, ka es neesmu no tiem, kas baigi pievērš uzmanību tam, kas apkārt notiek, es esmu paguvusi redzēt ļoti daudz cilvēku, piemēram, invalīdu ratiņos, un tas nav nekas īpašs, neliekas, ka kāds par to īpaši satrauktos. te es varbūt visas savas dzīves laikā esmu redzējusi 10 cilvēkus ratiņos..un, paklausoties visādu huiņu, ko tev mēģina iegalvot tā pati invaliditātes komisija, liekas "ārprāts, viņi taču visi noteikti ir izolēti, ieslodzīti un bez jebkādām tiesībām", nu, labi, es protams, tagad mazliet dramatizēju, bet tālu no tā gan jau nav.

to arī droši vien var darīt - rakstīt, runāt, dalīties, vispār komunicēt un rādīt, ka tu joprojām esi tas pats cilvēks, jo, kamēr sabiedrības attieksme kopumā nemainīsies, nekas cits arī nemainīsies, nebūs ne uzbrauktuvju, ne braila uzrakstu, ne tiks palielināti smieklīgie pabalsti, ne arī kas cits notiks.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
pelnufeja[info]pelnufeja on March 4th, 2014 - 09:17 pm
es priecājos arī šajā ziņā, ka esmu nolēmusi studēt antropoloģiju, jo tad man būs teorētiski pamati, uz kā balstīt visādas rakstiskas izpausmes. :)
(Reply) (Parent) (Link)