Šādā situācijā ir grūti un bailīgi, jo gribas būt jau gatavi veselīgā vidē, tāpēc, ka, ja ar tevi kas tāds notiek, tas jau tāpat prasa daudz spēka un saņemšanās, tie ir grūti jautājumi un grūti lēmumi arī bez visas huiņas ar iestādēm. bet nu es palieku pie tā, ka mēs esam tieši tur, kur mums ir jābūt.
es Tev pilnīgi piekrītu, es par šo visu laiku domāju (un es pat esmu googlējusi skaitļus, piemēram, cik mums ir cilvēku ar redzes invaliditāti) - es domāju, ka cilvēki neiedomājas, ka tie skaitļi ir tik lieli, un tad liekas - un kur tad viņi ir? cik esmu bijusi ārzemēs, ar visu to, ka es neesmu no tiem, kas baigi pievērš uzmanību tam, kas apkārt notiek, es esmu paguvusi redzēt ļoti daudz cilvēku, piemēram, invalīdu ratiņos, un tas nav nekas īpašs, neliekas, ka kāds par to īpaši satrauktos. te es varbūt visas savas dzīves laikā esmu redzējusi 10 cilvēkus ratiņos..un, paklausoties visādu huiņu, ko tev mēģina iegalvot tā pati invaliditātes komisija, liekas "ārprāts, viņi taču visi noteikti ir izolēti, ieslodzīti un bez jebkādām tiesībām", nu, labi, es protams, tagad mazliet dramatizēju, bet tālu no tā gan jau nav.

to arī droši vien var darīt - rakstīt, runāt, dalīties, vispār komunicēt un rādīt, ka tu joprojām esi tas pats cilvēks, jo, kamēr sabiedrības attieksme kopumā nemainīsies, nekas cits arī nemainīsies, nebūs ne uzbrauktuvju, ne braila uzrakstu, ne tiks palielināti smieklīgie pabalsti, ne arī kas cits notiks.