Ja pazītu kādu nedzirdīgo, ar kuru es prastu komunicēt, tas būtu variants. :)

es arī saprotu tās cilvēku bailīgās attieksmes, man pašai tādas agrāk bija, bet citādāk ir būt klaji rupjam. Un iestādēs būtu jābūt pieradušiem.
Manuprāt, pret cilvēkiem ārpus iestādēm, kad viņi man jautā (un cilvēkiem bieži ir bail to darīt, ko es saprotu), es neizturos kaut kā briesmīgi, principā es cenšos radīt sajūtu, ka viņ droši var man jautāt kaut ko par šo, un es nesalūzīšu, tas nebūs nepieklājīgi vai briesmīgi.

Man ļoti patika video, ko kaut kad skatījos "how to guide people", kur bija par to, kā izturēties pret akliem cilvēkiem, ja ir sajūta, ka viņiem ir vajadzīga palīdzība, nu tur uz ielas vai taml, un paši aklie stāstīja, kas, viņuprāt, ir ok un kas nē, un tur viens vīrietis lieliski pateica, ka viņam šķiet, ka cilvēki ļoti bieži krīt panikā, jo viņiem ir sajūta, ka viņiem būtu jāzina, kā rīktoies, un tāpēc viņi vai nu nepalīdz vispār vai arī sāk palīzēt "neadekvāti", bet tā nav - cilvēkam nav jāzina, tieši tāpat kā citos gadījumos, ja tev šķiet, ka kādam ir vajadzīga tava palīdzība, tu vari viņam iet un pajautāt, pajautāt, kāda palīdzība ir vajadzīga, un vai cilvēks to vēlas, tas ir pilnīgi ok. Biju par šito sajusmā. Tb - mums ir jākomunicē, nevis jāturpina dzīvot savos priekšstatos.