Ir kāda lieta, kas mani šajā valstī ārkārtīgi nomāc un apbēdina, šoreiz bija ok (nu, vismaz pieklājības robežās), bet tas vairāk kopumā.
Pirmkārt, darbiniece, jau uz mani paskatījusies, pajautāja, vai man ir oficiāli nokārtots statuss, vai es pati varēšu uzrakstīt iesniegumu, pieņemot, ka droši vien jau nē, kas būtu ok, viņiem tas ir jāzina (jo nu, tur, ja es nevarētu pati, tad šajā gadījumā būtu jānorāda, ka es esmu devusi mutisku piekrišanu un kāds cits ir uzrakstījis papīru). Vienkārši tūlīt pieņemt, ka cilvēks kaut ko nevar, un tad teikt “ā, nu, ok, tomēr var, nu labi…”, manuprāt, nav gluži pareizi. Otra izplatīta attieksme – pretēja tai – “tu taču pati neko nevari” – ir pieņemt, ka es mēģinu par savu veselību melot, kā bija, to statusu kārtojot, kaut arī viņiem taču ir visi ārstu papīri, diagnozes utt. un, ja kaut kā pietrūkst, viņi var to iestādēm pieprasīt, arī citās situācijās pret mani izturas, it kā es kādu mēģinātu apčakarēt, un es neko nepārspīlēju, reāli tiek uzdoti jautājumi, par kuriem ir sajūta: "tūlīt mēs tevi pieķersim", kas ir, manuptrāt, visai pazemojoši un nenormāli. Arī transportos, kad es rādu savas bezmaksas biļetes, man regulāri lūdz rādīt arī dokumentu un uzkrītoši salīdzina, vai bildē redzamais cilvēks esmu es, man ir pat jautāts, vai tas tiešām ir mans dokuments - kas liek izdarīt secinājumus, ka tu nedrīksti izskatīties gana vesels, lai viens pats izmantotu sabiedrisko transportu, priecīgs, ar lietām galā tiekošs, tas nav pareizi un mēs to negribam, tas ir AIZDOMĪGI (gribētos piebilst, Latvijā tas varbūt toč ir aizdomīgi). Un ok, es pati šobrīd drīzāk jūtos kā "kaut kas ir jādara, šitas nav pareizi", kaut arī tas mēdz būt diezgan ļoti nepatīkami, bet pieņemot, ka cilvēki, kam ir visādas veselības problēmas, par kurām piešķir invaliditāti, varētu būt arī ļoti depresīvi un nobijušies, šī galīgi nav piemērota attieksme, ar kādu cilvēkam palīdzēt un kā viņu iedrošināt. Šis lielākoties izskatās tā, ka vispārējā politika ir padarīt cilvēku pēc iespējas atkarīgāku un nevarošāku, tipa, vides ir nepiemērotas, cilvēki ne vienmēr atsaucīgi, un tad taču ir tik viegli pateikt: "redzi, tu nevari, tev ir bīstami šeit vienam atrasties". Bet nu labi, Latvija šajā ziņā ir totālākā brīnumzeme, un tev jābūt gatavam uz visu, attieksmes ir neparedzamas.

Un tad vēl ir tā lieta, ka ļoti bieži, ja tev ir kāda fiziska vaina, tiek pieņemts, ka tu esi arī mentāli slims. ja man pie ārstiem vai uz kaut kādām iestādēm atnāk līdzi draugi vai es eju viena pati, tad parasti viss ir daudz maz normāli un pieklājīgi, ja man atnāk līdzi mamma, 95 % gadījumu darbinieki tūlīt vēršas pie viņas un izturas tā, it kā manis tur vispār nebūtu, vienkārši - wtf, ar manām smadzenēm viss ir kārtībā. Šodien mēs vienojāmies, ka viņa man nāk līdzi tikai, lai palīdzētu atrast, bet sarunā nepiedalās, ja vien es pati pie viņas nevēršos. Tas taču ir absurds. Tagad es jūtos tā, ka es vairs nekad nelūgšu mammu, lai viņa man kaut kur nāk līdzi, jo es vairs negribu justies, ka pret mani izturas kā pret lietu, šoreiz nebija tik traki, bet man vairs neder “nebija tik traki”, man ir apnicis un es esmu pārgurusi no šī. Manuprāt, ļoti stulba situācija, jo, kamēr es esmu šeit, man nemaz nav neviena cita, kam es kādreiz varētu palūgt atnākt kaut kur līdzi, ja man ir šaubas par kaut kādu atrašanu vai taml, bet nu var jau būt, ka tas ir pareizi un ar iemeslu. Vajadzētu noalgot tādu līdznācēju, kas izskatās tik biedējošs, ka ar viņu iestāžu darbinieki sarunu neuzsāk.
Un jā - es taču pati informēju, ka man būs vajadzīga palīdzība, piemēram, ar ankteas aizpildīšanu vai ko citu, es to daru pieklājīgi, es nesplēpju, tb - nav tā, ka būtu iemesli domāt, ka es neapzinos savu situāciju.

Šis ir ļoti bēdīgi. Un tā nav viena vai divas reizes, tā ir tendence. Un šīs lietas jau tāpat ir gana smagi un bailīgi, nav viegli iet un kādam pateikt, ka tu nevari aizpildīt papīru, ja kāds tev nenolasa, kas tajā ir rakstīts, tas tiešām nav viegli, un šī nav iedrošinoša un motivējoša attieksme. Man ļoti gribētos cerēt, ka tas kādreiz mainīsies. Un man ir tik ļoti žēl visus tos cilvēkus, kuri ir sliktākā situācijā, nekā es, bez iespējas/pārliecības/ticības, ka viņi var normāli dzīvot, ka viņi drīkst to darīt.