te

Recent Entries

You are viewing the most recent 19 entries

February 28th, 2012

07:19 pm: par X, Y, Z
Beigas veltu savas dzīves nezināmajiem: puisēnam, kurš vakar autobusā spēlēja savus pirmos Hendriksa akordus, meitenei, kura pagājušonedēļ stāvēja pieturā un ņurcīja palielu garīgās sanatorijas vizītkarti, vīrietim apbružātā uzvalkā, kurš pasen veikalam atdeva pasaku grāmatu ar pirmajā lappusē ar varavīksni uzzīmētu zieda-tauriņa seksu, pusmūža sievietei, kas agrāk Rīgā vienkārši stāvēja pie tuvējā mazveikala ieejas un vienkārši smaidīja visiem garāmgājējiem, sirmajam vīrietim, kurš reizēm rādās sapņos un saka kaut ko tādu, ka es pamostos bezatmiņu šausmās... visiem tiem, kuri liek alkt pēc dzīves matematizēšanas, lai varētu kaut mēģināt viņus uzzināt.

Tags:
06:45 pm: par V.
Viks ir viens no maniem vecākajiem draugiem - attāls rads patiesībā. Uzaugām netālu, taču V. ir dažus gadus jaunāks par mani, tāpēc bērnībā neko nopietni viņu neuztvēru. Tā uzmanīgāk uz viņu pirmoreiz paskatījos tikai ap divpadsmit gadu vecumu, kad viņš bija palicis pie manis pa nakti, un ierosināja aiziet pusnaktī papeldēt. V. seja bija gandrīz nopietna, lūpas bija sašķobījusi tikai smīna ēna. Piekritu.
.. )

Tags:

January 17th, 2012

06:22 pm: T. & U.
Ne visi inženieri ir nūģi, un ne visi uzņēmēji - viņu apspiedēji, tomēr T. viennozīmīgi piederēja pirmajiem, bet U. - otrajiem. Viņi arī bija labākie draugi. Tā vismaz uzskatīja T. Nezinu, vai U. viņu vispār atcerējās, jo runājuši viņi bija tikai vienreiz, diezgan lielā reibumā.

Mēs visi bijām mana drauga dzīvoklī, U. pa pusei atlūzis netālu no T. Viņš izmantoja iespēju, lai iegrimtu garā vienmuļā dzīvesstāsta izklāstā, kuram beidzot nebija pretestības. Tikai vienreiz U. norīstījās, pacēla galvu pret T. un ierunājās: "Tu man patīc. Atsit ziņu, sagādāšu darbu." Drīz pēc tam viņš iemiga T. šūpuļdziesmas pavadījumā.

Šo stāstu esmu dzirdējis krietni vairāk reižu nekā būtu gribējis. U. joprojām nav atbildējis, bet T. draudzības jūtas tas nemazina.

Tas viss, protams, ir meli, jo U. nepazīstu. Labprāt gan viņu atrastu. Man ir stāstāmais.

Tags:
04:53 pm: par S.
S. biju pazinis akurāt divas nedēļas, kad ārsti viņai atklāja vēzi. Zvanu ar jaunumiem saņēmu, skatoties BBC par nemieriem Sīrijā - viņas dzimtenē. Gandrīz poētisko sasaisti uzķēru uzreiz, un nākamajās dienās saņemtajās ziņās tā kļuva aizvien spilgtāka. Asāds bija ielaistais vēzis, organisms - parastās šūnās - pret to cīnījās, un viens no sarežģītākajiem jautājumiem bija ārējas palīdzības pieņemšana tīri iekšējā cīņā.

Protesti Damaskā uzplūda un pierima tāpat kā S. slimības raporti. Sākotnējās cerības drīz vien tika brutāli sagrautas, un kļuva skaidrs, ka jāgatavojas ilgai, sāpīgai cīņai, kurā vēl ilgu laiku nebūs redzams skaidrs uzvarētājs.

Pēc pusotra mēneša apmeklēju viņu slimnīcā. S. bija krietni izkritusies miesās, bez palīdzības nevarēja noturēties sēdus, vēzim kaimiņos bija ieviesusies infekcija, vēnu zilganums bija izspiedies un izplūdis, lai uzņemtu visu slimnīcas aparatūru. Sēdēju uz krēsla viņai blakus, starp tēvu un jaunāko dēlu, klausoties deviņdesmitgadnieku artrītiski lēnajā šļūkāšanā un ratiņu rībēšanā. Runājām nervozi un saraustīti, un ar katru vārdu aizvien spēcīgāk jutu, ka galvā savītās sasaistes nomaina kauns par stāsta meklēšanu nevietā.

Kad atvadījos, uz brīdi pat šķita, ka esmu ieraudzījis S. kā īstu, dzīvu cilvēku ar asinīm, kauliem un tuviniekiem kā vienīgajām patiesajām mājas nacionalitātes un citu iedomu vietā.

Tags:

December 24th, 2011

06:46 pm: par R.
R. ir viena no spilgtākajām sievietēm, kuru sanācis iepazīt veikalošanas mēnešos. Viņa ir palielu izmēru haitiešu mammuks ar nebūt ne mazāk vēlmi uzrakstīt pamācošus memuārus. Kopš es prāta vājuma brīdī atklāju, ka esmu (iz)bijis žurnālists, viņa mani ir pastāvīgi barojusi arvien jaunām ziņām par saviem piedzīvojumiem. Lūk, tie hronoloģiskā atklāšanas secībā:
  • blakusveikalā viņu vienreiz apsūdzēja zādzībā, un pēc protestēšanas uzplūdiem rupji lika aizvērties;
  • viņas dēls galīgi neklausa mammu, izaudzis liels un stiprs, bet joprojām grib tikai tupēt mājās un paļauties uz mammas uzturu;
  • meita ir smuka un jauka, un gudra, bet tikpat nepaklausīga, ar nepaklausību gribot viņu iedzīt kapā;
  • vīrieši ir tādi maitas, ka viņa nekad vairs nevilkšot neko tādu, kas tos cūķus vilinātu;
  • pēc pārstrādāšanās viņa pērn ietika slimnīcā ar nervu sabrukumu (tāpēc viņa katru dienu mūs visus aktīvi mudina atslābt);
  • viņa ir īstena kristiete, jo jaunībā pieredzēja Dieva sodu zaimotājam, kurš mēģināja aptīrīt viņi ģimeni un apsmēja & piekāva brāli, kurš draudēja ar debesu dusmām - tagad zaimotājs esot pagalam;
  • otru viņas brāli skini atsita drīz pēc pārcelšanās uz Angliju;
  • viņas tēvu-ārstu novāca tontoni-makuti, jo viņš neizārstēja vienu no ministriem;
  • māti gan tikai kolektīvi izvaroja, pēc kam viņa vairs nebija nekāda audzinātāja, te izplūstot asarās, te izgāžot dusmas uz bērniem, liekot R. pašai vairākkārt bēgt no mājām
Te es viņu pārtraucu, sakot, lai uzraksta to visu bērniem - publiskai grāmatai būs par daudz.


Tags:
06:09 pm: par P.
P. nebija ne jaunule, ne skaistule, taču ievērības viņai netrūka. Par viņu runāja gandrīz visi; daudzi mājās pat turēja viņas portretus teju pie katras sienas. Citi gan zūdījās par tādu apmātību, taču pavisam vienaldzīgo bija maz.

Pie tiem sevi varēju skaitīt pirmos padsmit mūža gadus. Pāris reižu biju viņu redzējis, taču ikdienā biju krietni par tālu, lai veltītu P. ko vairāk par domas krikumu.

Pirmajā tuvākas iepazīšanās reizē viņa šķita cieta, auksta un krietni par vecu, lai rosinātu jebkādas mīlestības jūtas. Viedoklis mazliet mainījās, kad ar draugu starpniecību sāku iepazīt viņas interesantāko pusi. Sāku P. uztvert kā tādu karaļžurku, kas satur kopā visu mūsu dzīvesalu tīklu. Viņas spēka avots tomēr palicis nezināms. Varbūt viņa izdalīja kādas apdullinošas smaržas, varbūt tāda līdzdzīvošana bija no vecvecākiem nemanāmi mantota tradīcija, bet varbūt neviens vienkārši negribēja kļūt par zaimotāju un izstumto, atteikties no visas kompānijas, kuras pastāvēšanai vajadzēja kādu centru - un tad jau arī līdz pierašanai un patikas atrašanai ir pussolis.

Jā, tā patiešām varētu būt.

Tags:

December 16th, 2011

09:43 pm: par O.
Pirms pāris gadiem ietrāpījos blakusciemā N. tādās vai citādās darīšanās. Tās visas no prāta iztīrīja gājiens garām bijušā klasesbiedra O. mājai ar atmiņām par kopīgajām futbola, basketbola un pārējām, ēēē, spēlēm.

Mājas durvis bija vaļā kā vienmēr, taču paša O. tur vairs nebija. Gaitenī mani sagaidīja viņa tēvs, rokās turot izplestu, nupat izmazgātu palagu. Virs galvas stiepās veļas auklu krusti ar smagām drēbēm, nāsīs spiedās mitruma un citronu smaržas sajaukums. "O, sveicināts!" O. papus iesaucās, tomēr palagu no rokām neizlaida. Viņš bija jelgavnieks - tas man jau bērnībā iemācīja nebrīnīties par kultūru atšķirībām.

Pēc sasveicināšanās uzreiz sākās stāsts par O., kurš pēc pārcelšanās uz Rīgu majās tikpat kā nerādījās, vienīgais dēls, bet par vecākiem, šķiet, aizmirsis pavisam, nav pat atbraucis uz mammas dzimšanas dienu, kaut dzīve viņai tāpat smaga. Pludinot vārdus gaitenī, viņš, šķiet, neapzināti locīja kopā palagu kā citi tītu stāstu kodaļā.

Es stāvēju un klausījos, satraucoties par pareizajām kāju, roku un ausu kustībām. Mēģināju ar to visu piekrītoši māt, kaut paša O. versijā stāsts būtu daudz interesantāks un smieklīgāks - varbūt pat klausāms.

Beidzot O. papus nopūtās un ar strauju kustību atkal atpleta palagu, iesitot gaiteņa gaisā un manā sejā ūdens pilīšu mākoni. "Ko nu es tev par to stāstīšu," viņš teica. "Labāk ļaušu iet, tev droši vien te darīšanas. Pasveicini mammu no mums - un ienāc vēl kādreiz - pateikšu, lai O. piezvana, kad nu viņš te iegriezīsies. Par tevi mēs visi te priecājamies; lasām rakstus avīzē un lepojamies, ka pazīstam."

Es pasmaidīju, atvadījos un aizgāju, prātā atbalsojoties pēdējiem vārdiem. "Tas tāpēc, ka neviens no jums nav mani audzinājis," īstā atbilde galvā ienāca tikai šķērsielā, bet es turpināju iet, labi zinot, ka pat O. mājas gaitenī tā nespētu izmainīt viņu iedomas.

Tags:
09:33 pm: par N.
Vietējā avīzē reiz uzdūros šitādai ziņai: "Ciemā N. bez vēsts pazudusi 48 gadus vecā trīs bērnu māte N. N. ar jaunāko dēlu, četrpadsmitgadnieku N. Notikušo pamanīja kaimiņi, kurus N. mājās aizvadīja satraukums par skursteņa klusēšanu jau trešo dienu no vietas par spīti janvāra salam. Tur viņi atrada sievietes vīru un abus vecākos pāra bērnus, bet dārzā - nosalušo N. N. tēvu. Visi dzīvie bija smagā reibuma stāvoklī, un nespēja neko pateikt par N. un viņas dēla iespējamo atrašanās vietu. Tagad viņi nogādāti slimnīca. N. rajona policija cer uz vietējo iedzīvotāju palīdzību arī bez vēsts pazudušo atrašanā, kurus kaimiņi raksturo kā "nelaimīgus, bet vienmēr izpalīdzīgus" cilvēkus."

Mūsu ciemā tovakar notikumu daudzviet pieminēja pie vakariņu galda, taču drīz vien to atlika kopīgajā atmiņu lādē, sarunās izvelkot tikai N. mājas garāmbraukšanas reizēs.

Gan sieviete, gan viņas dēls joprojām tiek diezgan bieži pamanīti te vienā, te otrā vietā, taču viņiem aizvien izrādās pavisam cits vārds un cita seja.

Tags:
09:17 pm: par M.
M. ir mūsdienu Mīdass. Viņa izglītība, izolētība un cinisms visu tvērienā ietikušo pārvērš - pavisam vienkārši - mēslos. Tā nu viņš dzīvo pašgāztā vezuma vidū un reizēm pat smaida, priecājoties par dārgajām drebēm, kas pasargā no pārvērtībām.

Ja kāds no jums viņu satiek, iesaku iet vien tālāk savu ceļu: mēsliem var iziet cauri un tad nomazgāt, bet aizkavēšanās pārmaiņu var arī nepamanīt. Un tad būs sūdi vagā.

Tags:
09:16 pm: par L.
Šoreiz es neslēpšos aiz iniciāļiem un izdomājumiem: stāsts ir par Latviju. Ne Rīgu un cilvēkiem, ne mežiem un mazpilsētām, bet dzimto zemes pleķi, vienīgo, kuru esmu tuvumā iepazinis visām savām maņām.

Tuvākā iepazīšanās parasti bija vasarā. Ziemā viss apsnidzis atpūšas, bet pavasarī un rudenī zemei sanāca tikai steigšus pārskriet pāri. Toties vasarā dobēs un vagās pagāja labākā dienas puse, rušinot zemi līdz nagu aplaušanai.

Taču tā arvien ir tikai virskārta. Pat īpaši sausās un karstās vasarās agrāk vai vēlāk aizraksies pie vēsas un mitrinošas zemes, no kuras pat pirkstus negribēsi laukā celt. Celsi gan vienalga, jo ikviena vaga šķiet garāka par mūžībā, un tās kaimiņienes nekautrēsies nākamajā rītā izsmiet lēnīgumu.

Tomēr vaga nekad nebija pat ne pusē, kad darbs kļuva smagāks. Agrāko prieku par dziļumā paslepto dzīvību nomainīja niknums par virspuses cietumu, kuram katrreiz no jauna jāsitas cauri. Darbs bija vientuļš un vienmuļš, kaulos spieda vēlme piecelties un aiziet, ko beigās arī izdarīju.

Toties vasarā ir silts. Tas arī viss, ko mums patiesībā vajag: mazliet zemes, mazliet lietus, mazliet saules. Tad raksim gan dziļumā, gan tālumā. Varbūt kaut kad pat pasauli uzraksim.

Tags:

December 7th, 2011

07:56 am: par K.
Viņš nolaidās šaurajā pusēnas strēmelē starp abām galējībām, saberzēja turekļus un apņēmīgi devās uz priekšu nezināmā virzienā. Sākumā garlaicības, bet brīdi vēlāk jau patiesas intereses vadīts sekoju viņa gājiena trajektorijai. Tā greizumu pamanīju pēc pirmās K. pietuvošanās tumsas joslai, kad viņam līdz tai bija palikusi mazāk nekā pirksta tiesa. Nevilšus sasprindzināju prātu, lai atkārtotu bērnības eksperimentus un aizstumtu K. atpakaļ drošībā, neļautu bedrei viņu aprīt.

Līdz tumsai K. tā arī netika. Kā nojautis briesmas, viņš veica gandrīz 90 grādu pagriezienu un turpināja gājienu tiem pašiem apņēmīgajiem soļiem - šoreiz jau pretī gaismai. Es pasmaidīju un paskatījos apkārt, bet neviens no blakusstāvētājiem, šķiet, nemanīja desmit centimentru attālo dvēseles cīniņu.

Kad atkal pievērsos K. ceļam, viņš jau bija ticis gandrīz līdz saules izgaismotajam laukumam. Pēc pirmā lepnuma uzplaiksnījuma, sajutu sirds kremtas, ka tūlīt viss būs beidzies - gara uzvara rokās un skatītāji var iet mājās garlaikoti un viegli vīlušies.

Tad K. apstājās, vēlreiz saberzēja turekļus un pacēlās spārnos, acumirklī iekarodams trešo dimensiju un sagraudams visas manas ilūzijas par prāta spēku un plašumu.

Tags:

December 5th, 2011

07:41 am: par J.
Pirms dažām dienām sapņoju par kādreizējo klases/solabiedru J., kurš savulaik piedalījās tai baložu dedzināšanas lietā. Viņš teica, ka tagad kļuvis par putnkopi. Pērkot baložus, paturot dažas dienas būrī, tad izlaižot. Lai tie saprot, ko vērti viņu spārni un brīvība.

Tags:

December 4th, 2011

10:17 pm: par I.
Darba romānus esmu redzējis tik bieži, ka tie kļuvuši par ierastu banalitāti. Skaistas meitenes aizviļ vīrus, stalti puiši izmanto iespēju tusos paknakstīties, tad pacieš īsu un negribētu neveiklas slapstīšanās brīdi. Laimīgas beigas gan vēl neesmu redzējis.

Banāls nav bijis tikai viens šāds mīlasstāsts - mans, protams. To vienīgo esmu redzējis tuvplānā. )

Current Music: Neon Indian - Should Have Taken Acid With You
Tags:

December 2nd, 2011

07:29 am: par G. & H.
G. bija krievs, bet H. - latvietis. Ar viņiem tramvajā braucu uz kādu attāli kopīgu galamērķi. Mēs sēdējām tai trīsvietīgajā žuburā pie priekšējām durvīm; viņi abi garlaikoti pētīja vadītāja kabīni, bet es tai biju uzgriezis muguru un seju paslēpis grāmatā, gatavojoties migrācijas socioloģijas eksāmenam.

Drīz vien sāku just G. skatiena urbšanos pierē. )

Tags:

November 30th, 2011

07:02 am: par F.
Mākslinieks F. bija viens no maniem pusnakts draugiem. Arī viņš nebija izsprucis cauri bērnībai bez savas apsēstības. Ikvienu sarunu F. sāka un beidza ar mākoņu novērojumiem, visur līdzi staipīja biezas grāmatas par Mēness fāzēm un debesbraucējiem. Protams, zīmēja arī viņš tikai debesis: reizēm skaidras, tīras un aicinošas, bet citkārt melnu gubu pārpildītas kā elles priekškambarus.

Parastajā kompānijā mēs bijam trīs, )

Tags:

October 24th, 2011

11:37 pm: par D.
D. ir vienīgais paziņa, kurš izdarījis pašnāvību. Viņš arī lietoja vairāk psihotropo vielu kā jebkurš cits, īsta entuziasta garā eksperimentējot ar jaunatradumiem un to kombinācijam. Abas lietas varētu būt saistītas.

Pēdējoreiz viņu satiku kādu nedēļu pirms. Pasēdējām, uzsmēķējām, aizpļāpājāmies. Viņš bija jūtami raustīgs un viegli caurdimensionāls, taču pie tā jau biju pieradis. Neoficiāla universitātes pamešana nebija nākusi par labu. Piedāvājumus palīdzēt (savulaik biju pabaudījis līdzīgu nekurieni) viņš noraidīja. Negribot iemidzināties, mēģināšot pats.

Nomainot tēmu, viņš pastāstīja, ka gaiteņa spogulī redz nākotni. Mēs sēdējām virtuvē, pie galda pagriežoties varēju to saskatīt. Neko īpašu neredzēju, un tā arī pateicu - varbūt mazliet aizbildnieciskāk kā būtu gribējis. Viņš nosmīkņāja un sāka runāt par manu jauno darbu. Teica, ka būšot labi.

Pēc nedēļas viņš tāpat sēdēja virtuvē un smaidīdams skatījās spogulī. Bija pakopies, kļuvis tīrāks un svaigāks, tomēr acis lejā vilka nogurums. Arī piecēlās viņš smagi, taču šļūca pie virtuves loga, nevis gultas. To atvēris, viņš izlēca ārā.

Es zinu. Redzēju. Biju spogulī.

Tags:

October 6th, 2011

10:37 pm: par C.
Netālu no mana dzimtās vietas bija kāds pārsimts cilvēku miests C. Bērnībā, deviņdesmitajos, tā šķita kā pavisam cita, pārpārēm eksotiska pasaule. Cilvēki audzēja nūtrijas, tītarus, rapšus un citas lietas ar tikpat savādiem nosaukumiem, par kuru izskatu man nebija ne mazākās nojausmas. Runāja, ka daži sagrābušies kredītus, lai apmaksātu savu ņemšanos un tikpat strauji arī nogājuši dibenā. Citi - lielākā daļa - darbojās uzmanīgi, bailīgi, labākajā gadījumā nopērkot kādu pārīti fazānu un apsējot daždesmit kvadrātmetru pleķīti ar magonēm. Konkrētie dzīvnieki un augi mainījās bieži, jo ik pa laikam paklīda baumas, ka īstā nauda, redz, ir tur. Katru reizi tur aizstaigājot, lauki un pagalmi šķita mainījušies. Bagātības ienākšanu nevienā sētā gan neredzēju.

Mums tas lielākoties apmeta līkumu. Mēs dzīvojām katupeļu pasaulē, kartupeļus audzējām, pārdevām un pārstrādājām kartupeļu cietē un citos kartupeļu izstrādājumos. Ražas novākšanas laikā skola vienmēr bija pustukša. Ar vistām, cūkām un parastajiem lauku zaļumiem pret badu bijām nodrošinājušies, un C. bija tik tālu, ka līdz mums viņu idejas atnāca drīzāk komiski pustrakas nekā tālredzīgas vai oriģinālas.

Tagad, protams, ir 21. gadsimts, un tas viss ir mēmā vēsture. Kad tagad ierodos taipusē, vairs nevaru atšķirt C. no pārējās apkārtnes. Nav dzirdami ne tītari, ne paipalas, tikai tā pati rezignētā sūkstīšanās, kas visur.

Varbūt esmu par tālu, lai sadzirdētu klusās zvēru balsis (nūtrijas nekad nav izcēlušās ar vokālo talantu), bet varbūt C. vienmēr ir bijusi tikai manos sapņos, no baumu druskām uzbūvēta greizo spoguļu pasaule. Vairs jau neuzzināšu.

Tags:

September 21st, 2011

03:21 pm: par B.
B. ir ārzemēs dzīvojošs radagabals. Viņš vienmēr bija gribējis projām un sākumā atklāti priecājās par izdošanos. Tagad - pēc gadiem un iedzīvošanās - sajūsma krietni samazinājusies un brīžiem šķiet pat viegli piespiesta. Sākusies mūžīgā svešinieka smeldze.

Arī mēs kļūstam sveši. Par tikšanos joprojām priecājamies, taču sarunās iezogas tā pati pašapliecināšanās, kas nereti sākusi bojāt būšanu ar draugiem. Katram savs vilnis, un katrs grib, lai viņējais ir augstāks. Bet es negribu būt sērferis; man vispār ūdenī nepatīk. Stāvu krastā - šobrīd gan uz salas -, skatos debesīs un gaidu, kad iznāks B. un pārējie. Iznāks tak, vai ne?

Tags:

September 14th, 2011

11:07 pm: Bet ir viena lieta, kuru gribēju pastāstīt pirms jaunā darba. Par spīti dažbrīdējiem sociālās retardētības uzplūdiem, esmu ietusējis ar lauku bomžiem un vēstniekiem, strādājis ar bioloģijas doktoriem un profesionāliem joku plēsējiem, runājis par dzīvi ar kurinātājiem un programmētājiem, bet lasījis, uj, vispār par melnajiem tūkstošiem. Nu, un tagad varētu būt īstais laiks par dažiem pastāstīt. Vārdu vietā būs burti, un arī no faktiem varētu palikt tikpat. Brīžiem izņemšu kaut ko vienu no vairākiem cilvēkiem, reizēm aizstāstīšos par sevi. Galvenais, lai sanāk kaut ko pateikt. Ceru tā iziet cauri visam alfabētam.

par A. )

Tags:
Powered by Sviesta Ciba