te

peacemaker @ 09:43 pm: par O.
Pirms pāris gadiem ietrāpījos blakusciemā N. tādās vai citādās darīšanās. Tās visas no prāta iztīrīja gājiens garām bijušā klasesbiedra O. mājai ar atmiņām par kopīgajām futbola, basketbola un pārējām, ēēē, spēlēm.

Mājas durvis bija vaļā kā vienmēr, taču paša O. tur vairs nebija. Gaitenī mani sagaidīja viņa tēvs, rokās turot izplestu, nupat izmazgātu palagu. Virs galvas stiepās veļas auklu krusti ar smagām drēbēm, nāsīs spiedās mitruma un citronu smaržas sajaukums. "O, sveicināts!" O. papus iesaucās, tomēr palagu no rokām neizlaida. Viņš bija jelgavnieks - tas man jau bērnībā iemācīja nebrīnīties par kultūru atšķirībām.

Pēc sasveicināšanās uzreiz sākās stāsts par O., kurš pēc pārcelšanās uz Rīgu majās tikpat kā nerādījās, vienīgais dēls, bet par vecākiem, šķiet, aizmirsis pavisam, nav pat atbraucis uz mammas dzimšanas dienu, kaut dzīve viņai tāpat smaga. Pludinot vārdus gaitenī, viņš, šķiet, neapzināti locīja kopā palagu kā citi tītu stāstu kodaļā.

Es stāvēju un klausījos, satraucoties par pareizajām kāju, roku un ausu kustībām. Mēģināju ar to visu piekrītoši māt, kaut paša O. versijā stāsts būtu daudz interesantāks un smieklīgāks - varbūt pat klausāms.

Beidzot O. papus nopūtās un ar strauju kustību atkal atpleta palagu, iesitot gaiteņa gaisā un manā sejā ūdens pilīšu mākoni. "Ko nu es tev par to stāstīšu," viņš teica. "Labāk ļaušu iet, tev droši vien te darīšanas. Pasveicini mammu no mums - un ienāc vēl kādreiz - pateikšu, lai O. piezvana, kad nu viņš te iegriezīsies. Par tevi mēs visi te priecājamies; lasām rakstus avīzē un lepojamies, ka pazīstam."

Es pasmaidīju, atvadījos un aizgāju, prātā atbalsojoties pēdējiem vārdiem. "Tas tāpēc, ka neviens no jums nav mani audzinājis," īstā atbilde galvā ienāca tikai šķērsielā, bet es turpināju iet, labi zinot, ka pat O. mājas gaitenī tā nespētu izmainīt viņu iedomas.