No kolēģa A. sāku izvairīties drīz pēc mūsu sapazīstināšanas. Gribēju pasaudzēt prātu un laiku, jo ikviena saruna ievilkās pusstundu garā monologā par kārtējo drausmonīgo nelaimi pie arābiem vai hotentotiem. Lielākas katastrofas nozīmēja veselu stundu stāstījuma ar neslēptu smaidu un lūpu mitrināšanu ar mēli, uz kuras reizēm šķita manāma kārtīga darba tulzna. Pēc pirmās nedēļas neviens no pārējiem darbiniekiem ziņas vairs nelasīja, jo zināja, ka galvenās nelaimes vienalga visos sīkumos uzzinās darbā.
A. parasti ģērbās silti, vien pāris karstākajos mēnešos iztiekot bez viena no saviem diviem džemperiem. Tā bija viena lieta, par kuru reizēm iekšējā ēdamtelpā vilkām viņu uz zoba ar pārējiem kolēģiem. Parasti gan neko daudz neaprunājām, vairāk priecājoties par iespēju pasēdēt klusumā. Bet laiku pa laikam bija patīkami nolaist tvaiku.
Vienu no tādām ziemas sarunām pārtrauca A. ienākšana telpā. Mēs saskatījāmies un, sakniebuši lūpas, nodūrām galvu, cerot, ka viņš nebūs dzirdējis runāto.
A. pienāca pie galdiņa un apsēdās brīvajā vietā. Džemperis viņam bija pārmests pār plecu, brilles ieliktas krekla krūšu kabatiņā. Mēs sasveicinājāmies un gaidījām plūdus. A. klusēja, un mēs gaidījām.
Kad viņa lūpas beidzot sāka kustēties, tām pāri nenāca stāsts par zemestrīci vai teroristu uzbrukumu. Viņš vispār runāja citādi nekā parasti, bet es vārdus neizšķīru, jo visa uzmanība bija viņa pirkstiem, kas lēnām atpogāja kreklu, novilka to un nometa uz grīdas. Bez mazākās minstināšnās sekoja džemperis, džinsi un apakšbikses, līdz A. atkal apklusa, kails un viegli piesarcis.
Pēc brīža viņš piecēlās, pārlūkoja mūs, apgriezās un aizgāja. Mēs beidzām pusdienot klusēdami.
Nopriecājos, kad parādījās iespēja aiziet.
Tags: paziņas & iedomas