te

10:17 pm: par I.
Darba romānus esmu redzējis tik bieži, ka tie kļuvuši par ierastu banalitāti. Skaistas meitenes aizviļ vīrus, stalti puiši izmanto iespēju tusos paknakstīties, tad pacieš īsu un negribētu neveiklas slapstīšanās brīdi. Laimīgas beigas gan vēl neesmu redzējis.

Banāls nav bijis tikai viens šāds mīlasstāsts - mans, protams. To vienīgo esmu redzējis tuvplānā

Daži no jums droši vien viņu pazīst: meitene bija pievilcīga, bet ne skaistule, gudra, bet ne intelektuāla, pašpuika pieredzē, bet ne pārliecībā. Uzreiz viņu nepamanīju, bet tad vairs nevarēju atraut acis. Katrā brīvajā brīdī kājas tā vien vilka pie viņas galda, kur apmainījāmies vidēji asām prātībām un pagrīdē salasītiem zobu galiem. Drīz vien viņa kļuva par vienīgo iemeslu iet uz darbu, kurš palēnām jau bija pārvērties sprostā.

Pirmo ielūgumu iziet ārpus darba viņa noraidīja. Pieredze man nebija sveša, bet šoreiz padoties nedomāju. Mēģināju vēl un vēlreiz, liekot viņai zaudēt derības ar draudzeni, kura vienīgā ticēja manai neatlaidībai. To uzzinājis, uzmeklēju sen piemirsto dīlera numuru, pēc ilgāka pārtraukuma sagādājot zāli. Bija pirmsziemassvētku laiks, vēroju sniega grēdas, klausījos Dilana "Time Out Of Mind" un smēķēju aizvien biežāk, ignorējot paranojas uzplaiksnījumus.

Pēc Jaungada sniegs mazliet nokusa, es dabūju I. numuru, sāku pavadīt viņu līdz pieturai u.t.t. Mājās jau smēķēju gandrīz ik dienas, reizēm tieši pirms mūsu sarunām. Sāka kļūt grūtāk paciest dzīvokļa tukšās vientulības ikdienišķumu, kaut dūmu ainas biežāk izfrīkoja nekā nomierināja.

Jo vairāk padevos mākoņu vilinājumam, jo uzstājīgāks biju attiecībās. Gribēju viņu mainīt, padarīt tādu, kāds pats nespēju būt. Sarunas saasinājās. "Jo vairāk cilvēkus iepazīstu, jo mazāk man patīk cilvēce," es teicu. "Man ir otrādi," viņa atbildēja. Pīpējot daudz domāju par šiem vārdiem, sēžot pie radiatora apskautiem ceļiem, lēnām šūpojoties šurpu-turpu, domājot par prāta neizbēgamo izšķīšanu.

Par pēdējās tikšanās galīgumu zinājām vēl pirms dzelzceļa stacijā satikām kolēģi, pavisam izjaucot mūsu nosacīto slepenību. Bija sācies pavasaris un lietus, kopīgo ceļu uz darbu padarot pavisam pelēku. Neko daudz nerunājām, jo parastās attiecību nākotnes tēmas tukšumu zinājām arī bez vārdiem.

Nākamajās dienās pēc pāris neatbildētām izmisuma īsziņām beidzot padevos. Sāku daudz klaiņot pa Rīgu bez brillēm, bet ar austiņām, neko neredzot un nedzirdot, bez brīva smadzeņu kubikcentimetra domām. Mājās atgriezos pie smagākas psihedēlijas līdz gara savārgums sāka iegūt fiziskas izpausmes. Piezvanīju mammai, palūdzu nogriezt matus.


Kur nebanalitāte? Mācību atcerējos un kādā vēlākā reizē pilnīgi visu pēc pirmajiem soļiem mēģināju darīt otrādi. Šī reize joprojām turpinās un priecē mani ikdienā.

Tags: paziņas & iedomas