te

peacemaker @ 10:37 pm: par C.
Netālu no mana dzimtās vietas bija kāds pārsimts cilvēku miests C. Bērnībā, deviņdesmitajos, tā šķita kā pavisam cita, pārpārēm eksotiska pasaule. Cilvēki audzēja nūtrijas, tītarus, rapšus un citas lietas ar tikpat savādiem nosaukumiem, par kuru izskatu man nebija ne mazākās nojausmas. Runāja, ka daži sagrābušies kredītus, lai apmaksātu savu ņemšanos un tikpat strauji arī nogājuši dibenā. Citi - lielākā daļa - darbojās uzmanīgi, bailīgi, labākajā gadījumā nopērkot kādu pārīti fazānu un apsējot daždesmit kvadrātmetru pleķīti ar magonēm. Konkrētie dzīvnieki un augi mainījās bieži, jo ik pa laikam paklīda baumas, ka īstā nauda, redz, ir tur. Katru reizi tur aizstaigājot, lauki un pagalmi šķita mainījušies. Bagātības ienākšanu nevienā sētā gan neredzēju.

Mums tas lielākoties apmeta līkumu. Mēs dzīvojām katupeļu pasaulē, kartupeļus audzējām, pārdevām un pārstrādājām kartupeļu cietē un citos kartupeļu izstrādājumos. Ražas novākšanas laikā skola vienmēr bija pustukša. Ar vistām, cūkām un parastajiem lauku zaļumiem pret badu bijām nodrošinājušies, un C. bija tik tālu, ka līdz mums viņu idejas atnāca drīzāk komiski pustrakas nekā tālredzīgas vai oriģinālas.

Tagad, protams, ir 21. gadsimts, un tas viss ir mēmā vēsture. Kad tagad ierodos taipusē, vairs nevaru atšķirt C. no pārējās apkārtnes. Nav dzirdami ne tītari, ne paipalas, tikai tā pati rezignētā sūkstīšanās, kas visur.

Varbūt esmu par tālu, lai sadzirdētu klusās zvēru balsis (nūtrijas nekad nav izcēlušās ar vokālo talantu), bet varbūt C. vienmēr ir bijusi tikai manos sapņos, no baumu druskām uzbūvēta greizo spoguļu pasaule. Vairs jau neuzzināšu.