te

peacemaker @ 07:29 am: par G. & H.
G. bija krievs, bet H. - latvietis. Ar viņiem tramvajā braucu uz kādu attāli kopīgu galamērķi. Mēs sēdējām tai trīsvietīgajā žuburā pie priekšējām durvīm; viņi abi garlaikoti pētīja vadītāja kabīni, bet es tai biju uzgriezis muguru un seju paslēpis grāmatā, gatavojoties migrācijas socioloģijas eksāmenam.

Drīz vien sāku just G. skatiena urbšanos pierē Mazliet sakustējos, bet galvu no integrācijas problēmām nepacēlu. Mani mati tolaik bija gari, tumši un savēlušies mikrofonā, biju pieradis, ka tie piesaista negribētu svešinieku uzmanību.

Pamanījis G. pieliekšanos, nolaidu grāmatu. "Tu mūsējais?" viņš krieviski noprasīja. Klusēju, nezināju, ko atbildēt. "Tu krievs?" viņš jautāja vēlreiz. Nupat jau puse tramvaja sāka uz mums skatīties.

"Nav nekāds jūsējais, latvietis," manā vietā atbildēja H, puspagriezienā pret G. "Tāpēc jau neatbild, ka Latvijā jārunā latviski."

"Tu tak neesi latvietis?" G. joprojām turējās plaukstas tiesas attālumā pie manis.

"Pa pusei," tāpat krieviski atzinos.

Brīdi abi klusēja. "Tātad tu latvietis," secināja G.

"Viņš tak tev jau teica, ka nava!" viņam atbildēja H., brīnumainā kārtā pamanīdamies ielikt vārdos krietnu īgnuma devu pat bez balss pacelšanas.

"Viņš pat krieviski lāga neprot runāt, kas tas par krievu?"

"Pa latviski gan jau ka vispār nemāk."

Sapratis, ka grāmatas problēmu studēšana jāatliek, piecēlos, lai kāptu ārā nākamajā pieturā. Ar vienu ausi klausījos G. un H. strīda turpinājumā, ar vienu smadzeņu pusi rēķināju, cik latviska ir šāda bēgšana.

Otra puse vienkārši gribēja projām.