te

peacemaker @ 06:45 pm: par V.
Viks ir viens no maniem vecākajiem draugiem - attāls rads patiesībā. Uzaugām netālu, taču V. ir dažus gadus jaunāks par mani, tāpēc bērnībā neko nopietni viņu neuztvēru. Tā uzmanīgāk uz viņu pirmoreiz paskatījos tikai ap divpadsmit gadu vecumu, kad viņš bija palicis pie manis pa nakti, un ierosināja aiziet pusnaktī papeldēt. V. seja bija gandrīz nopietna, lūpas bija sašķobījusi tikai smīna ēna. Piekritu.

Mamma, protams, noķēra, taču kopš tā laika viņš man mieru nelika. Iekūlāmies nepatikšanās diezgan bieži, bet viņš no tām parasti izbēga, jo vienmēr tiku vainots es, vecākais. Nez kāpēc sīko tomēr nenosūdzēju.

V. uz Rīgu pārcēlos trīs gadus pēc manis - biju paguvis tur krietni nogarlaikoties, tāpēc priecājos par drauga atgriešanos. Viņš bija kļuvis mazliet prātīgāks, mazliet tā kā apvainojies uz mani, ka nebiju lūdzis viņu braukt man līdzi. Jutos vainīgs, tāpēc sākumā pats rosināju piedzīvojumus. Drīz vien viņš tomēr iešvunkojās, un pāris gados universitātē tiku no stabila stipendiāta līdz pirmajai nesekmībai eksāmenā.

V. bija viens no iemesliem, kāpēc pārcēlos uz Londonu. Nespēja no viņa atkratīties bija paguvusi tā sakrist uz nerviem, ka par ārpasauli nevarēju pat iedomāties bez riebuma uzplūda.

Protams, tagad jau reizēm sāku pēc viņa ilgoties. Teiksim klausoties kantrī un rokenrolu vai ejot stundīgos gājienos - pofig pa kurieni. Tā ir viena no tām lietām.

Cik zinu, gandrīz katram ir līdzīgs radagabals un līdzīgas attiecības ar viņu. Reizēm domāju, kur īsti viņi visi liekas. Tad uz brīdi izeju no sava riteņa, ieraugu karogmastā uzlīdušu sludinātāju vai Dāvida-Goliāta kautiņu un saprotu. Un nopriecājos, ka atteicos no mēģinājuma ieņemt viņa vietu savā galvā.