Dienas prieciņi

Tagad man iekšā ir tāds "īīīī" par rītdienas darba pārrunām.

Ā, vēl mēs šodien kopā ar Vitu vēlreiz mājās noskatījāmies "Seržanta Lapiņa atgriešanos". Tāpat kā pagājušoreiz, tāda pati wtf sajūta, un dīvaina humora izjūta, bet jauki. Ja vien blakus nesēdētu Vita ar jautājumu "Un kāda šai filmai jēga?" vai "kāda ir dziļā doma?". Nu pārāk dziļi tā ir jāmeklē latviešu filmās, nu.

Mēs abas esam mājās jau no kādiem 11iem, bet visu laiku cīnamies ar traku nogurumu, kā nekā man ir gulētas tikai ~2 stundas nepārtraukti kratoties vilcienā. Bet bija tik ļoti ļoti forši, es daudz ko ieguvu.
Un es sapratu, ka I'm a bit more hardcore girl.

Izrādās, lai iefiltrētos komandā, mums jābrauc jau šovakar. Agrāk, nekā gaidījām, bet mēs neuzliksim mīksto. Tas būs lieliski, ne tā?

..bet šodien mēs bijām uz Rēzekni un Vita nolika tiesības velobraucienā. Mēs esam aizvien tuvāk!
Un vēl mēs peldējāmies, ar pūšļiem ir pavisam forši, jo tad nekas nav jādara.

Vita bija tieši tikpat traka kā es un piekrita!

Es vēlētos kaut būtu izmantojusi izdevību un uzstājusi uz sarunāšanaos armēniski jau no paša sākuma. Tagad es atceros tikai "če" + "ha", "inč?", kā arī "jez kez sirumen!".

Šodien man piezvanīja māte un, kad es starp citu ieminējos par klaviernodarbībām, viņa bija pārsteigta, jo nezināja, ka es ar to nodarbojos. Es biju pārsteigta, ka viņa nezināja.
Vispār jā, man nav iekāriena katram cilvēkam individuāli stāstīt, ar ko es nodarbojos. Es pieņemu, ka, pasakot vienam, ziņa izplatīsies arī pie pārējiem un kļūs par vispārzināmu faktu. Tāds ir mūsu ģimenes informācijas apmaiņas mehānisms.
Jo tā taču ir, pašam vienmēr ir pietiekami ar to, ka viņš to dara, tikai pārējiem ir interesanti par to trīt mēles.

Es pēdējā laikā lasu nepiedodami maz un vēl mazāk - lietas, ko pati izvēlos.
Šo es neizvēlējos, bet arī neiebildu. Izlasīju pirmo daļu un otrās daļas pēdējo nodaļu. Viss beidzās laimīgi, vairāk nav laika.

Manis dēļ neviens vairs neraud. Un es nejūtos vairs iederīga ne punktā A, ne B. Nav neaizvietojamu cilvēku.
Mani JAU aizvietoja.

Man mugurā bija puķaini svārki un ap mani lidoja taurenīši, kas domāja, ka esmu puķe.
Idilliski.
Un, pārmaiņas pēc, nevienam no apkārtējiem arī nebija uznācis īssavienojums.

Ak, jele, kāpēc gan es kādu vasaru nevarētu neapdedzināt plecus? Sāp kā traki, toties mēs uzvarējām volejbolā!

Beidzot esmu savā vietā. Un, kaut arī te ir pārāk daudz cilvēku un vēl Eduards piedevām, esmu laimīga.

Es izfunktierēju, ka mana most desired īpašība cilvēkos būtu pazemība, bet arī tas ir šaurā nozīmē. Ar domu, ka viņi neko neuztver for granted, ir pateicīgi par labo un novērtē citu pūles, jo pretējā gadījumā nav interesanti censties.
Atkal, ja visi tādi būtu, tad taču būtu pavisam garlaicīgi, visi kaut kādas lupatas. Ir runa par proporciju.
Un tāpēc izvēlēties vienu īpašību nav iespējams, tās ir pārāk plašas un viss atkarīgs no gradācijas.
Visiem vārdiem jau ir uzlikti aizspriedumi.

Whoa, didn't see that one coming! Visai neparasti, ja amurikāņu filma beidzas ar galvenā varoņa nāvi, tas droši vien tāpēc, ka balstās uz patiesiem notikumiem. Un vispār droši vien ir labi, ka viņš nomira, savādāk pārāk daudzi cilvēki izlemtu sekot viņa piemēram.
Par sevi es šaubos - es nespēju sevi iztēloties vienu klīstam apkārt, pat ne tāpēc, ka man būtu ļoti žēl visu ērtību, bet tāpēc ka tas ir pārāk traģiski - ēst tikai to, ko nomedī vai atrod. Es uzskatu, ja viņš nebūtu nošāvis alni, nekas tāds nenotiktu, aļņi ir svētie dzīvnieki.

Klausīties Georges Brassens burrvīgajā rrrr ir visjaukākais, ko vien var darīt.

Interesanti, kaut kur ir iespējams izlasīt paskaidrojumus, par ko tieši katrai filmai tiek piešķirts oskars? Jo šī dabūja, bet es nesaprotu. Es toties sāku saprast, ko zviedru valodas skolotāja domāja, sakot ka zviedri ne pārāk mīl skatīties Bergmaņa filmas dēļ to stieptuma un neizprotamības. Un es vairs tā necentīšos noskatīties visu, kas vien būs atrodams zviedriski.

Mans pēdējā laika diženākais sasniegums neapšaubāmi ir kristāliņa piekāršana pie loga.
Kā Polianna.

Vai ir normāli veltīt vismaz divarpus stundas kilograma griķu pārlasīšanai?
Tikpat normāli, cik, krāsojot sienu, uz apmalītēm neuzlīmēt papīra skoču un pavadīt divas dienas, lai berztu nost krāsu.
So, viss kārtībā.
Man ir nedeformēta laika izpratne.

Ai, tas ir tik skaisti, tā nenotiek.
Man liekas, tā nenotiek.
Man tā nenotiek.
Es nezinu, kāpēc es neticu, ka kaut kas tāds varētu būt iespējams. I mean the positive stuff. But I'm all up for the negative. If I'd ever try.
At least I'm not broken. Or should I search for a different word?