Dienas prieciņi

Stundu garš pusdienlaiks ir dažreiz par maz, bet reizēm arī par daudz. Šodien bija par daudz - es paspēju paēst, un, tā kā man bija vēl 40 tukšas minūtes, gāju uz parku lasīt čaterliju. Tur nekad nevar atrast ideāli vientuļu un izolētu soliņu, tāpēc man bija jāsēž garā soliņu rindā blakus citiem dīkdieņiem.
Un ar perifēro redzi es visu laiku vēroju kādu vīrieti ar taksīti. Patiesībā taksīša vietā labāk iederētos bērns, un pat tad es domātu, ka tas nu gan ir viens overwhelmingly loving tēvs. Taksīts visu laiku tika turēts klēpī, mīļots, ucināts, glāstīts, viņu šūpoja uz kājas, viņam dūdoja kaut ko, nu tik... es pat nezinu, vai es tā spētu priecāties par bērnu, bet tas bija taksītis. Suņu saimnieki ar saviem mīluļiem parasti pastaigājas ar tādu pieradumu, apnikumu, tā it kā viņiem viss jau būtu bijis un nu atliek tikai rutīna. Tā priecājas pirmajā dienā. Es nezinu, varbūt tā arī bija pirmā diena, varbūt tas nemaz nebija viņa taksītis, bet no viņi bija tik mīļi un labestīgi!
Tāpēc man promejot vajadzēja viņiem noiet tieši garām, un ieraudzīt, ka tas nebija neviens cits kā Antons Zamišļajevs, zaķītis no Latviešu stāstiem, kas izrādē Ledus man skatījās tieši virsū mani neredzot.

Es gribu atklāt jaunu mūziku, ko mīlētu tik ļoti, ka nespētu sevi bez tās iztēloties.

Man liekas forši klausīties nemeinstrīma valstu populārākos mūziķus. Skaņa ir tieši tāda pati, bet vārdi... Jo viņi visi ir forši, tikai par viņiem nezin. Es vispār gribētu noklausīties visu pasaules foršo mūziku.
Ja tikai būtu kāds pro, kas man piebikstītu, un teiktu: "Tie!"

Par mani tomēr apžēlojās.

Ja es gribu pažēloties, es žēlojos cibā, bet kam lai es žēlojos, ja es gribu žēloties par cibu?
Ņauuuūū!

Šī, protams, bija bezjēdzīgi zemē nomesta diena, bet, sev par attaisnojumu, varu teikt, ka es vismaz noskatījos gabaliņu kinoklasikas. Man tas bija jādara, jo Buster Keaton taču bija 'comedien, dont la particularite etait de ne jamais rire'. Un šo filmiņu bija pavisam viegli noskatīties iekš google videos.
Pati filmiņa - nu, es arī ne reizes nesmējos, vismaz tas mums bija kopīgi, bet nevar jau gaidīt, lai 20o gadu filmā būtu manai nesakarīgajai humora izjūtai kas piemērots. Un vismaz var pabrīnīties, to māju viņi esot uztaisījuši pa īstam. Es cienu lietas, kas ir pa īstam.

Bērza sēkliņa.

..es tik bezcerīgi izgāzos! Es jau tā neiedomājami apkaunoju savu darbavietu katru reizi, kad kādam zvanu. Bet šodien es to darīju arī krieviski, tātad brīnišķīgi stostījos, nevienu pašu vārdu neizrunāju pareizi, turklāt vēl vispār nesapratu, ko gribu pateikt. Es nesaprotu, kāpēc viņi mani pieņēma. Un kāpēc cilvēki nevar tās sasodītās anketas aizpildīt pareizi.

'Life sucks and then you die' was indeed the only phrase I could think of in that moment.
Zeme, atveries!

Šorīt plkst. 07:15 es beidzot sāku to darīt. Nu neko, brīnišķīga iespēja iepazīt weakling sevī, es jau cerēju, ka viņš neparādīsies, bet tomēr, tomēr viņš tur ir. Man, tātad, sāka neiedomājami reibt galva, nu tā ka pazūd fokuss, tāpēc man tomēr uz brīdi nācās izstāties un pasēdēt. Jo reiba man tikai stāvot. Tiesa, pasniedzēja mani vēlāk iepriecināja sakot, ka pirms rīta nodarbībām tomēr vajag paēst, lai nepaliek pavisam slikti, līdz ar to man ir uz ko novelt vainu.
Bet jā, man tagad ir jauns izaicinājums pielāgoties 40+ grādiem un justies omulīgi.
Un vispār, wtf, es vairs galīgi nemāku rakstīt normāli saistītiem teikumiem.

Pateicoties darbam esmu pievienojusies twitter un facebook, turklāt man ir administratoriskas tiesības.
Vēl viena iespēja, kā justies nožēlojami - man nav draugu, ko pievienot vai kam sekot.

Man šķiet, ka mani darbā visu laiku aprunā. Turklāt manā klātbūtnē.

Šie gan nebija man mīļi svētki, bet es vismaz tur biju, neviens man nevarēs pārmest. Un aizgāju. Tur palika galds ar labumiem, dažs labs bija cēlies sešos lai to visu pagatavotu. Bet ai. Man nemaz nebija noskaņojuma dejot, un tur nebija manu cilvēku.

Vraiment.

Šodienas ģeniālā ziņa ir tā ka manai darbavietai ir līgums ar Gētes institūtu un mēs pilnīgi bez maksas varam tur mācīties.
Un ko lai es tagad daru - vai lai turpinu zviedru valodu, vai arī uzsāku šo haļavas pasākumu?
Šīs valodas ir pārāk līdzīgas, lai tās nesajauktu, tāpēc izvēle var būt liktenīga...

Skumjāks notikums - telefons tagad esot pilnīgi manā pārziņā:(

Kārtējā skumjā atgriešanās Rīgā, es biju maz gulējusi un pat lasīšanai nevarēju normāli nokoncentrēties. Bet es atklāju, ka snake spēlēšana ir ideāls veids kā šādos brīžos palikt nomodā - neprasa daudz smadzeņu resursu un neļauj ieslīgt miegā. Jo es taču neguļu publiskās vietās.

+ es pirmo reizi velo pabāzu zem krēsla, bija ideāli - neviens pat nenojauta un neblenza, bet ārā kāpjot kāds vīrietis pats pieteicās izcelt.

Lai kaut kas būtu darīts, mēs ar Vitu devāmies veloizbraukumā, mazāksāpīgajā no izvēlēm, ja alternatīva ir skriešana. Ideāli, iespēja noskaidrot, uz kuriieni dodas kāds no tuvējiem ceļiem. Ar ambīcijām tikt līdz Kārsavai nepietika, sākās lietus un man par lielu sarūgtinājumu, Mērdzenē mēs griezāmies atpakaļ. Vienīgais ko es panācu bija pāris goda apļi mazajā sarkanajā skrejceliņā. Bet atpakaļceļā pie Pušmucovas mēs nozagām četrus ābolus, baltos dzidros, un tie bija izcili lieliski. Laukos šogad nav ābolu gads. Un vēl mēs pilnībā izmirkām, turklāt lietus bija izcili sāpīgs. Tā ir, braucot pa klaju lauku, nav īsti kur patverties.

Esmu šokā. Es paņēmu līdzi 2 grāmatas un mūziku, lai būtu ko darīt gaidot bezgalīgajās rindās, bet tiklīdz es nospiedu kārtas numuriņu, mani uzreiz izsauca. Uzreiz noformēja. Uzreiz reģistrēja.
Un tagad es esmu pašnodarbinātais, kas var mierīgu sirdi braukt pēdējās dienas atpūsties laukos.

Ak, cik saviļņojoši, šķiet piedāvājums izvērtēt darba līgumu uztverams kā piedāvājums to slēgt. Tieši tad, kad es sāku kuš kuš cerēt, ka darbu tomēr nedabūšu dēļ biedējošā krievu valodas daudzuma. Vispār, pēc nelielo pārbaudes uzdevumu izpildīšanas man zuda dzīvesprieks. Kas, es kāds tulks uz trim valodām? Intervija vispār četrās bija.

Diez kāpēc visas dranķīgās filmas beidzas laimīgi, bet visas labās filmas beidzas skumji? Tas arī bija vissāpīgākais šīs filmas skatīšanās procesā.
Natālijai tajā laikā tiešām bija 12/13 gadi. Apbrīnojami, viņa nepavisam neizskatās bērnišķīgi. Un tā ir viena no viņas pirmajām filmām, bet viņa tēlo pavisam profesionāli priekš manām neprofesionāļa acīm, diez kā bērni tiek ievirzīti filmubiznesā? Jo, pareizajā vietā dzīvojot, tas taču varētu būt jebkurš no mums. Visu var iemācīties.
Arī tīrītāja profesiju, ne?

Šodien mēs bijām pie frizieres apgriezt galus. Man tur tomēr nepatīk, nav pēcfriziera sajūtas.
Man bija klaviernodarbība, kurā apsveicu Tati dzimšanas dienā, bet Vita tikmēr blakusistabā skatījās tv un vēlāk runājās ar Ligitu.
Un tā kā traki lija, mēs palikām mājās un skatījāmies Leonu.