Dienas prieciņi

Šodien Vērmaņdārzā (ak, kā es sāku mīlēt šo vietu!) mani uzrunāja divas meitenes. No Dienvidkorejas. Es vispār nesapratu, ko viņas saka, bet vēlāk izrādījās, ka tā ir angļu valoda. Vēl vēlāk izrādījās, ka tā ir arī latviešu valoda. Viņas gribēja, lai es noskatos video, kas sāka pieņemt aizvien reliģiskākas aprises, un vēlāk turpinājās ar papildskaidrojumu no materiāliem mapītē. Man tagad interesē, kas tas bija par novirzienu, jo neko par nekādām Līgavām un pasha (no pass on, ja) maizēm nebiju dzirdējusi.
Ā, vēl smieklīgi, ka viņas (Lily un Selly) teica, ka esot dvīnes. Mēs, eiropieši, jau esam tādi nevērīgi, un domājam, ka visi aziāti izskatās vienādi, bet viņas nudien, nudien izskatījās atšķirīgi! Varbūt viņiem ir otrādi - visi vienādi, izņemot dvīņus?
Un viņas bija tieši tikpat smieklīgi kaitinošas, kā Japānas reklāmas - abas vienlaicīgi māja ar galvām un ik pa laikam tā izbrīnīti teica 'mhm' neadekvātā izteiksmē un katras frāzes beigās - 'very very important' ar uzsvaru uz 3. zilbi.

Stundu garš pusdienlaiks ir dažreiz par maz, bet reizēm arī par daudz. Šodien bija par daudz - es paspēju paēst, un, tā kā man bija vēl 40 tukšas minūtes, gāju uz parku lasīt čaterliju. Tur nekad nevar atrast ideāli vientuļu un izolētu soliņu, tāpēc man bija jāsēž garā soliņu rindā blakus citiem dīkdieņiem.
Un ar perifēro redzi es visu laiku vēroju kādu vīrieti ar taksīti. Patiesībā taksīša vietā labāk iederētos bērns, un pat tad es domātu, ka tas nu gan ir viens overwhelmingly loving tēvs. Taksīts visu laiku tika turēts klēpī, mīļots, ucināts, glāstīts, viņu šūpoja uz kājas, viņam dūdoja kaut ko, nu tik... es pat nezinu, vai es tā spētu priecāties par bērnu, bet tas bija taksītis. Suņu saimnieki ar saviem mīluļiem parasti pastaigājas ar tādu pieradumu, apnikumu, tā it kā viņiem viss jau būtu bijis un nu atliek tikai rutīna. Tā priecājas pirmajā dienā. Es nezinu, varbūt tā arī bija pirmā diena, varbūt tas nemaz nebija viņa taksītis, bet no viņi bija tik mīļi un labestīgi!
Tāpēc man promejot vajadzēja viņiem noiet tieši garām, un ieraudzīt, ka tas nebija neviens cits kā Antons Zamišļajevs, zaķītis no Latviešu stāstiem, kas izrādē Ledus man skatījās tieši virsū mani neredzot.