Dienas prieciņi

Man neizsakāmi riebjas gatavot citiem ēst. Jo katram ir savi īpašie priekšstati par to kā visam ir jāgaršo, un raizēšanās par to lai otram garšotu, man sabojā apetīti. Gatavot bērnam vispār ir nāve.

Un vispār, man nedrīkst uzticēt bērnus, vai nu es pati sajukšu prātā, vai arī viņi aizies pie dieviem no pārmērīga saldumu patēriņa, dēļ bezaizliegumu eksistences un manas neiedziļināšanās vai viņiem ir auksti, vai karsti, vai slikti.

Interesanti, kāda būtu mūsu sabiedrība, ja nepastāvētu kristietība? Ja pašnāvības nebūtu tabu, un tiktu brīvi performētas gandrīz vai jautrības pēc? Tā jau, ja nemaldos ir bijis, un drusciņ ir arī tagad, tomēr vairākums to nosoda. Bet iet bojā cīņā reiz ir nozīmējis tikai visādu labumu iegūšanu un nekādu asaru.

Un es esmu resna, resna, RESNA!

Laikam līdzīgi darbojas arī visas citas kosmētikas, pārtikas, medicīnas industrijas. Padara atkarīgu.

Šorīt mani nepieklājīgi vēlu pamodināja Aija ar aicinājumu aiziet uz masāžu, uz kuru viņa pati netikšot. Uff, kā man negribējās! Bet...
šis lai būtu pirmais stūrakmens manā ilgajā un grūtajā cīņā ar celulītu, par kuru es iepriekš pat nenojautu.

UPD. Not funny, es tiešām sāku to redzēt!

Eh, jāņi manu skaisto, jauno, brīnišķīgo dzīvi ir nobīdījuši. Vispār, arī Edgars, bet varbūt tās ir tikai atrunas. Šā kā tā - fakts: ir pus trīs un es neguļu.
Un šodien mēs ar liepām aizbraucām uz jūru, es, piemēram, pirmoreiz, un kā siļķes gulējām rindiņā uz vēdera un izlikāmies, ka lasām. Kaut gan es lasīju savu Donu Kihotu ļoti godprātīgi, jo gulēt šādās vietās vēl aizvien ir pret maniem principiem.
Es it kā nesauļojos, jo nebija krēma, un pat drēbes nevilku nost, bet saule redzēja manas kājas, un, izrādās, arī tās ir visai kaprīzas. Nu, vismaz šobrīd to krāsa ir burvīgi sarkana, tā vēl nekad nebija bijis. Es priecājos, ka vismaz ar muguru nenotika tas pats.
Un tad mēs skrējām uz Dominu meklēt šlipsi. Atradām arī.
:)

Protams, nevarēja stāvēt ne tuvu, jo bija tādi pienākuma svētki.

Bet es nevaru vien beigt priecāties, es taču zinu - jebkurš cits cilvēks, un es justos pilnīgi nelaimīga, bet te - pilnīga saskaņa un jēriņi.

Vispār es jūtos Jāņus jau nosvinējusi galīgi izcili, un vairāk pat neprasās. Prasās gulēt.
Bet nu labi, bring on skudras.

Un tagad es tiešām esmu brīva!
To nosvinēšu ar filmu x.

Man ir novirzes, vai arī nepieņemt svešu tekstu ir normāli?
Man liekas, es nojūgtos, ja strādātu par skolotāju un man būtu jālasa skolēnu diletantiskie referāti, jo labskanībai gribētos mainīt katru vārdu. Nu, vēl ir arī tīri izvilkumi no grāmatām, bet tas tak nav labāk!
Šā kā tā, atlanta sistēma man neder, es nemūžam nespētu neko nemainot parakstīt savu vārdu zem tādiem referātiem.
Bet laikam jau tā ir visiem. (hopehopehope)

Es nesaprotu, kāpēc es tagad skatos LV - FR sieviešu basketbolu franciski.
Mani nemaz neinteresē.

Starp citu, urā, sesija ir beigusies, palikušas tikai mazas astītes. Un vienīgais, par ko es pēdējā laikā domāju, ir mūzika. Mana mežonīgā fantāzija par mēnesnīcas sonāti uz akordeona, kā izrādās, ir piepildīta, skan tieši tik lieliski, kā es cerēju - http://bit.ly/iktcxo.
What reminds me - tik sen nav Žeņa manīts, būs jāpameklē.
Un tagad man priekšā ir kaislīga nakts kopā ar Ludvigu. Vai arī agrs rīts, mēs vienosimies.

Nē, šovakar man nav noskaņojuma dzert vīnu un priecīgā kompānijā skatīties uz sevi performējot burnoutu.

Tik tik tik superjauki līst, ka es nevaru neko citu darīt, kā vien karāties ārā pa logu un priecāties.
Un es nesaprotu, kāpēc ārpalodze smaržo pēc vīriešu smaržām.
Un vispār, es esmu nekaunīga - man būtu jālasa biļetenus, nevis jāpriecājas.

Ak, last.fm vispār ir brīnišķīga lieta, miljons jaunu mūziku, un, izrādās, ir pat sviesta cibas biedru grupa. Ne jau nu ka no tās būtu kāda jēga, tas drīzāk simboliski.
Es drīz sabrukšu zem iegrāmatotajām klausāmajām mūziciņām, kurām nav laika.

Eu, es esmu sajūsmā - Anal Cunt, izrādās, ir tik lieliska grupa! Un albums Picnic of Love - vispār, būs ar kādu jāpadalās, diez kurš varētu būt šīs dailes cienīgs?

Rīt VEFā būs tik lielisks pasākums ar gaujartu un umku.lv, un es tik ļoti gribētu aiziet. Bet nav ar ko, un man bail. Man vajadzīgs tāds ārāiešanu buddy.

Eh, es nedrīkstētu te atrasties, jo vēl ir jālasa daudz daudz, bet man ir sev kaut kā jāatgādina - renesanses laiku gleznās, bet tas nav strikti, ir lieliskas frizūras, un kādai no tām jābūt arī iespējamai.

Ai, un Vita, kā jau visi man apkārt šopavasar, ir nogriezusi matus. Viņa man to vēl neteica, bet es zinu.

Es šeit dzīvoju jau ļoti sen, bet tikai šodien man parādīja slepeno ceļu uz stadionu, kas ir īsta paradīze. Un stadiona otrā pusē arī, kā izrādās, ir brīnišķīgi džungļi.