orissa_lassa

***
tūkstošiem reižu cilvēks atceras vienu ( un )

no satori 24.decembra dzejoļiem man patika tikai daži. pārējos es nespēju izlasīt, vai arī nesapratu, kā kaut ko tādu varētu gribēt pierakstīt.


Jāns Kaplinskis

Katrai saprašanai
savs laiks
tavas mazās rokas
uz mana asā vaiga
pirmais sniegs
vienmēr kādam
pirmo
kādam
pēdējo
reizi

Atdzejojis Guntars Godiņš.
-----


Māris Salējs

viens prasa kā iet un smaržo iela kā parasts
šai ziemā pēc sniega kas sabraukts brūns
kā manas bērnības šerbets uz ko
es pamāju atbildei galvu – jā viss
notiek un vakar piemēram ieslēdzis tālrādi
es ļoti brīnījos kad pretī man rēgojās tumsa

tas gan nav labi – tas otrs teica: jo redzi
bērnībā dziļā es redzēju sapni
būdams pavisam trīs gadus mazs: tur
luksofors stāvēja ielas malā
un rādīja sarkanu gaismu kas
izrādījās marmelāde un es tur gandrīz līdz nāvei ieķepu

sīkums – es teicu: tas viss ir sīkums kādā dienā tu redzēsi
ka viss ir galīgi otrādi. piemēram mēs tagad
stāvam daudzus tūkstošus gadus vecā atmiņā un
Viens visai miglaini atceras mūsu vaibstus kādā
pīlādžu čemuriem pilnā ielā

– kādi pīlādži?
– tie lielie
trešā oga no apakšas. tūdaļ nodzisīs

viņš atkāpjas un sniegs nogurkst zem viņa kājām
-------------


Contra

ļaudis nedaudz padomājiet
kas jums eglē karājas
egļu zaros ar kājām uz leju
rūķu vīriņš šūpojas
zilu jau seju


Atdzejojis Guntars Godiņš.

_ _ _
uzminu
bezdelīgai laikam
būs lietus

_ _ _
nāksies paciest mani
manu krustu un
manu jautājumu
ilgi esmu cieties
kājām krustā

_ _ _
vakar par tevi runāja
jēzus teica man
ka viņam ar tevi nav
nekādu plānu

tad es
pārjautāju

nekādu
teica jēzus

un tālāk mēs
runājām par sportu

_ _ _
Lūdzu vienu mazu pasaules galu. Vai
jums ir ar atlaidi vai ģimenes pakete.
Ja divi par vienu cenu, tad divi par
vienu cenu, būtu ļoti jauki, ja paši
piegādātu mājās. Starpības nav. Ļoti
labi. Liels paldies jums. Jā, es maksāšu
ar kredītkarti. Atpakaļ nav vajadzīga.

---
uzrakstīju zobu sāpju dzejoli
un re!
sāpes pārgāja
kā nebijušas

uzrakstīju mīlestības dzejoli
efekts tāds pats

---
saule iznāca
varavīkste iznāca
es jau protu
diezgan labi
zīmēt

---
mammu skaties
lietus mazgā
pasauli

bet sēnes vienalga aug
uz zemeslodes muguras

---
ik rītu tīru zobus
cerot ka
dabūšu buču no tevis

ik nedēļu mazgāju kājas
cerot ka gribēsi
manu kājas īkšķi paturēt mutē
tik milzīga ir mīlestība

reizi mēnesī izberžu
savu dvēseli ar bezgalīgumu
cerot ka tajā reiz
tu vēlēsies paslēpties

visu tā neņemu pie sirds
cerot ka
īstajā brīdī tajā
atradīsies vieta tev

rakstu šo dzejoli
cerot un derot
ka tas patiesi iespējams

---
praktiski esmu pliks kā koks
tik tikko
varu zarus savilkt kopā

---
saule
nepūlies spīdēt acīs
neviens taču tik un tā neredz

tev jāsamierinās
ka vissaprotamākā tava daļa
ir mēness pakaļējā puse

no igauņu valodas atdzejojis Guntars Godiņš

^^^
Zini, jādzied.
Pasaulē šodien lieliska akustika.
Mūsu katedrāles kupolam - debesīm - labs prāts.

Nebaidies.
Asinis sitīs takti un nenojauks.
Melodijas radīsies pašas.

Mierīgi.
Tava balss ir pasaules valdniece.
Tā klusā atbalss ir tikai nāve,
un citi to nezin.


^^^
aizgāju es pie dabas krūts
tā bija sasalusi un cieta.
laika pamaz – gada īsākā diena
bet tumsa man šā vai tā –
pie vienas vietas.
krūts te ir plānā sniegā un skujās
dzirdēt var pāris putnus un attālu
satiksmes dunu
varēs pat dzirdēt ja es te pēkšņi
sacīšu svinīgu runu

par to kā man sirds ir pilna
ar vienkāršu prieku par dzīvi
par to kā Melns čuguna virsnieks
negribot izgrūda "brīvi!"
un es beidzot varēju iet.
un kā par brīnumu tiešām gāju
un par nedienām visām
nemaz vairs nedomāju -

domāju toties par tevi
par saulrieta gaismu priedēs
par to kā liepziedu tēja
tekošu degunu dziedēs
jau itnin drīz.
un ceru, ka daba man piedos
pastaigu viņai pa krūtīm.
es nezinu kā ir tev -
man vairs nav grūti.

~~~
tavs kāzu plīvurs Tuvplānā
jūras klinšainais krasts ar
svētbilžu lauskām Kas
ir lirika viņa
jautā kas
izsprucis Dievam no
pirkstiem Vai
pavediens
mans


~~~
Tad pieskaries šeit
šajā vietā Kur
nekas vairs nav labojams

Mani kalni ir augstāki manas
bedres ir dziļākas Metafiziski
ierobežots aparu lauku
pēc kura ilgojas
sirds Aparu
vēlreiz

katram ir sava mitoloģija mīļā

Neviens nepārnāk mājās
tāpat Mana būtība - mana
robeža cik gan tālu es redzētu ja nebūtu
debess priekšā

Laiks tikšķošais un laiks mēmais
virši rūsganie un virši tumši brūnie

Uzrunu plašums

Tavi izspūrušie mati drebina galvenās atbildes
kristālisko režģi
kamēr manu acu
pirkstu galos beidzas tava
bezgalība

Ko tu iesāksi es jautāju vēlreiz
ar šīm debesīm kurās nav
nevienas minūtes
nevienas brīvstundas
vai atpalikušu rādītāju

Kas ir ši platmale
kas ir šīs ilgas un apvāršņi
kas sasodīti pavirši sagaida īstenību
uz mūsu gultas
malas

Tad pieskaries šeit
šajā vietā kur
nekas vairs nav labojams

Vienmēr tu stāvi
kā ārpuse
kad atveras manas poras Vienmēr
kad sirdspuksti atgādina haosa druskas
tur iepakaļ Tajā vietā kur tu biji nebūtība
sāpes bez miesas un ilgas tapt ieraudzītai
tuvāk Bet liesmas tev brīvi staigāja cauri
Nekas bija tava kleita un asins un tu sauci skaļi
Nāc atpakaļ Kungs stāvi man priekšā lai
es jūtu aci pret aci ilkni pret ilkni lai
ēna droši atkal sitas
pret zemi

ak lietusgāze
ak pirmdzimtais lietus
manā ādā

Tad pieskaries vēlreiz šeit
šajā vietā Kur
nekas vairs nav labojams


~~~
krīzes vecums pienāk arī zīdainim
es atceros ieleju kurā mani nevarēja dabūt rokā
jo es biju lēnāks kā baltais putns
mātes krūtīs Pat lēnāks kā vanags
kas atlidoja saukdams Mums viena asins
tev un man Lēnāks kā tā vieta
kurā satek bezdibens ūdeņi un no kuras
Kolumbs tagad raksta saviem mazbērniem -
Kungi jūs maldāties šeit ir cietzeme
un tikai


~~~
mūžs ir vienīgais kas pienākas
tāpat Kā pēkšņas
tirpas
sievu tirpas
kad viņas sauc: nē, tu neko tādu
nepiedzīvosi
mūžīgās kausa alkas pēc kaut kā neizlejama
kad nav laika pat īstenībai
starp mums N a v
l a i k a pat žēloties
ka neko labāku par sevi
neizdomāsi

*** 

Jaceks Denels (Jacek Dehnel) dzimis 1980. gadā, un pašlaik ir viens no redzamākajiem poļu jaunās paaudzes dzejniekiem, vairāku dzejas un prozas grāmatu autors. Viņa dzejā klasiska, tradicionāla dzejas forma apvienota ar mūsdienīgu saturu. Denels ir arī atdzejotājs (viens no lielākajiem veikumiem pašlaik: Filipa Larkina dzejas izlases izdevums); 2009. gadā viņa atdzejojumā iznāca Kārļa Vērdiņa dzejprozas izlase. Pašlaik notiek darbs pie Denela dzejas krājuma latviešu valodā.

Simetrija

Arvienu tālāk, tālāk guļam viens no otra.
Tā pati gulta, palagi, bet guļam tālāk.
Kā zieds, ko apputeksnē sikspārnis, tā gulta
atveras – un katrs mēs uz savas ziedlapas.
Arvienu tālāk. Katrs mēs uz savu pusi.
Un roka netver roku, nesaskaras kājas –
kliedz tavā krastā vālodzes un murrā lūsis,
bet manā šur tur pavīd dūkuri un dažreiz
sermulītis steigšus ielec segu pudurī.
Arvienu plašāk. Muižas tur un akmens slūžas,
kuģiem pilnas ostas, dārzi, milzu tuksneši.

Mēs katrs savā pusē, vidū nakts. Un abiem
ir paralēla vientulība, klusums. Nevar
sasaukt, nevar pieiet kraujai, nevar saklausīt.
Un saites nesies, atskaņas vairs neskanēs.
Pie logiem, durvīm jau, ne viens pie otra. Guļam mēs.

Atdzejojis Kārlis Vērdiņš.



Tāda karma*

Kā mēs, tā atsevišķi, šaudāmies apkārt kopš oktobra, dzeldīgu
vēju triekti, un sapņojam doties uz dienvidiem, tūlīt uz dienvidiem, bet galu galā
aizvien tajā pašā vietā, pie hiperborejiešiem (kuri ziemā neber uz palodzēm graudus, neskalda ledu dzirdinātavās, nekar kailajos koku zaros uz drātīm savērtas speķādas), bet
tad pēkšņi vienā mirklī satiekamies lidojumā un atrodam barotuvi pie siltā gaisa straumes,
un tajā ir izkusis visulaik sniegošais sniegs.
Ak, jūtas. Un ak, visi galda un guļvietas prieki, ieskaitot profilēto matraci no specializētā veikala un mazus suši gabaliņus,
ko pienes nemainīgi pārskaitusies oficiante (ar naudas somiņu zivtiņas formā). Tie izpriecu kalni, tik daudz drupaču mūsu kombināts nespēj saražot pat divās piecgadēs!
Mums nav putnu smadzenīšu, bet te nu iešaujas prātā, kas kaisa, kas nobēris mums te tos graudus? Kāds ir viņa plāns? Vai tam ir kādi untumi? Ne reizes
neesam redzējuši to roku, tikai tādu kā švīku, nedroši vilktu.

Varšava, 25 VI 2008

*Karma – poļu val. pirmā nozīme „dzīvnieku, putnu barība” – Tulk. piez.

Atdzejojusi Ingmāra Balode.

http://www.satori.lv/raksts/3294/Jaceks_Denels/Simetrija

"Tomāšs uzskatīja, ka mīlēties ar sievieti un gulēt ar sievieti ir divas ne tikai atšķirīgas, bet arī pretrunīgas kaisles. Mīla neizpaužas tieksmē pēc mīlēšanās (šo tieksmi izraisa bezgala daudzas sievietes), bet gan tieksmē gulēt kopā (šī tieksme attiecas tikai uz vienu sievieti)."

DZEJOLIS PAR T.S. CILVĒCISKO SILTUMU

pilsēta nodzisa lēni
un miglā
taustīdamies man tuvojās kāds
ak ja pa vidu
mums nebūtu stikla
varētu uzzināt kāds viņš šis kāds
ak ja pa vidu
mums nebūtu stikla
ja stikls vēl nebūtu izdomāts
pilsēta nodzisa lēni
un miglā
ak ja pa vidu
mums nebūtu stikla
varbūt pa miglu tad
neklīstu kāds
kāds vēl nebūtu izdomāts
pilsēta nodzisa lēni
un miglā
tur raudi kā kāds
un kā izdomāts
ja vien pa miglu
mums nebūtu stikla
ja stikls vēl nebūtu izdomāts

["Raiņa dzejas dienas. 1982"; arī "Liesma", 1983/3]

Grāmata A D MCMXCII V VI
Migels de Unamuno
MIGLA
Romīna fragments
XXX

ja man kādreiz nebūs ko darīt - pārrakstīšu te. citādi esmu pirmās fragmenta daļas lasījusi vilcienā un priecājusies gan par to, ka nekā tur nav, gan par to, kas tur ir.

Smaržas 1
mēs bijām apskāvušies šai sapnī saskārās deguni vaigi pirkstu gali tu dīvaini smaržoji
pēc izmazgātas gultasveļas kvarca lampām un skapīša kur glabājas smalkmaizītes
kanēļa mizas ar baltajiem pipariem tu smaržoji pati pēc sevis
pieskāros tavai dzīvībai vēderam sajutu grūtnieces pulsu augošu puisēna smaržu
tad pārtrūkst mans pirmais sapnis tunelī izslēdz gaismu jo mēs vēl neesam dzimuši

Smaržas 2
nosmaržo svaigu ievzaru noplēsti lūki sīvi kā zāļu skapīša pievilkusies seģene
ar tiem veca tantiņa dziedē vēnu zilganās saknes uz kājām šīs stundgarās rindas kuras jāizstāv
kā lai skūpstītu kruststisto tam pāri tik tikko izcepta rūgta un skāņa
orlas ķieģeļa smarža un biezpiena graudi ar zaļu lociņu sagrieztiem stumbriem to nevar pat sapnī sajaukt ar citām
tas otrs sapnis smaržo mirušas lietas redzu tur sevi abas smaržas ir dažādās tuneļa vietās

( kultūras forums 2009.jūlijs )

***
kā karsta pagale rudens gruzd
lapās dzestri viļņi no ūdeņu puses
un milzīgi dvieļi berž
jumtus mēs sen vairs neslaukām ielas
mazs saliekams galdiņš stāv dubļos un vaboļu
mēslos bet kad korķējam vaļā vienu pagali ruma
neviens nesaka – pēc mums kaut vai...
tikai uzlej uz plēšām viebjas un klusē
bijīgi klusē it kā redzētu savas iekšas
it kā drēgnums kā kukainis pirms laika tur ielīstu palikt
un sairt tai lielajai degšanai līdzi
tad mēs kritīsim stiklainās
kraukļa acīs un stiprāk rūsēs sētnieka lāpsta
bet pēc tam
pēc tam ielas atkal būs tīras


***
ja tava upe izžūs
un pēdējā putna spalvas sakaltīs dzelkšņainos saros
pat vistukšākās ielas galā
melnās celles sienas
kļūs mīkstas kā koks
kad vējš klusi čīkstot tur iebāzīs rokas

nomirt var tikai par vēlu
tu teiksi
bet pelnu dūmaku es tīšu kā šķiedru
un izgrebšu milzīgu siltu kurpi

zeme iecirtīs zobus
katra saknes riba sāpīgi spiedīsies sejā
un tomēr tu būsi ceļā
sveša atgriezties savas pilsētas ielās
nevienam nepieskaitīta un brīva
tu slīdēsi baltajā šķirstā
un skanēsi kā neapsolīta dziesma
dziesma ko nav iespējams pabeigt


***
laikam jau arī bez šī krasta un viļņiem
jūru var atrast
zemus un līkus likteņa suņus
rūsganām akmeņu sejām

atnākt un klusēt uz vēju klona
lodē līdz apvārsnim triekties
un kad šī sala būs mirusi
pat ja mirusi
vēl paliek jūra
elpa smilgu sausajos matos
grūtākā mūžības jūdze

un viļņi aizskalo laiku
bez tāluma mokām
aizplūstot atpakaļ krastā veļas
it kā neviena te nebūtu bijis
nevienas stipras un dzīvas balss
tikai smilšainā palodze smilšu skārds
gadsimts uz mēles sāļš

---
Skurbainu balsi
tu uzrunā mani naktīs
baložu kājiņām
dip dap aizsauli staigājušām
Skubus tincini
sauc pēc savējiem
sauc pēc tuvajiem
sauc par mīļajiem

Nesauc mīļos
par mīļiem -
te tie ir
Te tavi romieši
viens otram uz kamiešiem
steberē mājup
Te -
cīnu zaudējuši
no sākta gala
mieru neredzējuši
Sēzās pie galda
virina mutes
kur vārdi - kur zobenu
uztrītās šautras

te
mana visumaigā
te
mana visuvienīgā
Mana neizsīkstošā mīlas vārsma!
karš nolīdzinājis tavas krūtis -
vai maz esi vēl sieviete

skurbainu balsi
tu uzrunā mani naktīs
sevī kavēdamās
sevi nemācējusi
nepasargādamās

skurbainu balsi
mana lietavu meita
mana ziemeļu

dip dap


---
Kāpēc gan tā nevarētu būt taisnība
Marij
Kāpēc nevar
ja puse ir tiesa
Trešdienas vakarā
tēju vārījām
tu biji
tu biji skaista

Tu biji - ak, pat nezinu
kurai dievietei pretī stājos
vien šaudīgas garaiņu tērcītes
smejot uzvirmoja tev sānos

Paliec
jel esi, Marij!
visas siltmiesu dūjas
visas mijkrēšļu baltspārnes laiskās
trīcošās papeles
glāsmainu balsi
visas "piedod, es čuču
Ja tu zinātu, kā tas ir - aizmigt
tev plaukstās
paldies
esi tepatās, Marij

kāpēc ne


---
Par pasauli
par pasauli es domāju
par zvilstošo debesu malu
tavu pievērto acu sētmalē
par vēl vienu dienu

cīrulim drupača
zvandarim piecīts -
lai nāk labi nākdama
jauna diena
lai gaidāma

Jūra skalina kājas
sevī kavēdamās
- ko tādai nerunāt
ko nesarunāt -
skatos
mūsu kājas tik lunkas
kā izpeldināti bērneļi
grūti vīstāmi seģelēs
šķērsām satīti dvielī

skatos
mūsu kājas kā vasks
mūsu prieks
saules lēruma pūslis sirdī -
tikai pārraut
un mūžu brēks
svelmē izbalējušie mati


---
Atslēga ir zem visiem logiem
vien ienāc
Es ilgojos tavas miesas
vien tad
sākas caurvēji:
Logi
atvērti vaļā līdz pašam rudenim
kad pirmoreiz nāci, un kad
es tev pirmoreiz pateicu "jā"
sit skaļi plaukstas kā govju zvani
nākot iepretī sakāvei

-Nē, mana diena
es esmu zvērs
- Nē, nakts
esmu putns
un kad tu pieskaries manām kājām
Dievs aizpeld projām kā zivs
pirms vēl rada šo sauli
un manis vēl nav
Nav logu
kas pūstu šīs vēsmas
vien krūtis, vien gūžas
bet tās jau bez Dieva
sev izveido plaukstas
Bez Dieva
tām raudot
dīgst papēžos zeme un māli
un akmens stabi, kas nav
vairs ne putni, ne zvēri

viens pēc otra
tie atver pēdējās mtues
iedzer pēdējos malkus
un sadrūp
sarūk vienlaid ar zemi

---
Dobjiem
dobjiem auļiem
saule dzen tuksnešu zirgus
mūsu klusajos ūdeņos

Leknā
leknā piekrastes zāle
saaug ar mūļu mugurām
kā dieviņš ar saviem māliem

Un tūkstoš rīklēs salietās slāpes
pārvērš upes vairs tikai vārdos -
san kuslas, tramīgas meldru ēnas
gultnēs auklējot mītu dienas

---
mums iedeva pa klaipam maizes
un teica - sapņosiet aiz pilsētas

Te tā nāk
aizpilsēta
pirmie akmeņi guldz pret skrituļiem
kā dzīvelīgi asni

-Klau, Viktoriān
vai tev kas nāk prātā?
-Grūti sapņot
aiznaglotā dīzelī
un faktiski jau arī nav par ko
-Nu ja - bet mīļotā?
-Nav man mīļotās
-Nu bet kaut kas skaists?
-Nav man skaista
-Bet kā tad tu dzīvo?
Kā tā
Viktoriān?
-Ēē, ko nu par to!
Skaties, kāda debess
Labāk palūko, kādi guļbaļķu mākoņi!
patiesībā jau tāds pats pīslis
bet re
aizrok tevi vēl dzīvam esot
savā kurlajā serdenī

patiesībā jau tāds pats pīslis
bet, ak
ko nu par to


---
Uzrakstīt par to
kā tevis nav

tukšs gurnauts vakara krēslā

pastiepusies uz pirkstgaliem
laboju laikrāža bultiņas
____________turp atpakaļ
____________turp atpakaļ

kāds pašauj izkapti
pāri galvai
_____ū - jā
satrūkusies
atskārstu sevi tramdām zāli
stumdām stundām
negausi vīterojam
______kam tēju?
______kam cukuru?

______kam tēju?
______kam cukuru?


---
un te nu tavs āreče lietus
gāž kā no spaiņa uz spaini
sastūķēts zilonis nīlzirgs
un žirafe kopus
krītus klupšus
lietus zvērstāviem
lietus pasaulēm
lietus avarējušām
aeroplānu māšīnītēm
visa ienākusies plantācija
visi īstie un klusie draņķi
met apli pēc apļa
uz iekšu uz āru
visu visiem
par visu par visiem
vietā un nevietā
vārdiem un nevār(dien/tiem

---
Mīļā, pasaki vārdiņu
pasaki divus
runā divtik, ka nejaudājas
aizsit ciet visas rūmes
aizklapē gaiteņus
aiznaglot pagrabstāvus
norauc kāpnes uz bēniņiem
paslēp zem spilvendrānas

Pasaki vaŗdiņu
pieliecies tuvāk
pārliecies pāri
izpleties pāri kā debesskrāpis
sasedz
apsedz manas
ilgas un skumjas
dziedi
dzieid
dziedini mani


---
Sirds kā mīla maza austiņa -
iečuksti tajā
iečuksti, ka visas sāpes
ir tikai aizokeāna vēji
un nav vērts meklēt patvērumu -
mūs lemts atrast
mūs lemts nedaudz par ciešu
saķert aiz skausta
un paraut no zemes

iečuksti -
kā tai labpatīk
klausīties vārdu klajā
un izklaidus stūrēt
tālāk sapņainā okeānā


---
Pulkvedi
vai jūs jau aizrakstījāt
uz mājām?

Pulkvedi
jūsu sirdi
nepriecē pavasaris?

Jā, es saprotu, pulkvedi
skumjas nav joka
lieta
Taču ticien man, pulkvedi
mēs tās esam izcīnījuši
godam

Mīļais - es gribu būt ziema
Lūdzu palīdzi - nē, ne tā
- Kādi puteņi? Kādas vētras?
es gribu būt ziema vasarā

-Nē, es nebūšu šļauga peļķe!
-Nē, es nebūšu velns zin kas!
_________Es būšu
_________tu redzēsi - būšu!
būšu sastindzis kontrabass

___-Diriģent! - pirmo vijoli!
___-Diriģent! - melna nakts!
___-Diriģent! - sirds tā neplīst
sirds pa druskai
kā asaras

___-Un, starp citu
___________vai nav par agru?
___-Kā? - jums jau bedzas laiks?
___-Kā? - un ne brīsniņu ilgāk?
Mīļais, mosties!
man nesanāk

Mīļais, man nepaveicās
Cīruli - kā gan tā?
paliksim vien tepatās
slapjdraņķa vasarā

LIETUSPRIEKS - III

es atceros tramīgās kopmītņu dušas
kur izņemot spārnus
bija uzzīmēts viss
kas ar mums noticis
un stāvot rindā pie durvīm
varēja piedomāt klāt

durvis bija divas - sievietem un vīriešiem
visu dzīvi durvis mainījās vietām
un reizēm sastapās

vēl tur bija caurumi
durvīs un sienās
bet debesis tur neskatījās

kāpēc to atceros?
iebridis iekšā un vienaldzīgi
izģērbies (ja kāds novēro
lai vismaz sieviete
un cerams ne tik stulba)
lienu zem caurules dziļdomīgās un nemeklējot aukstais-karstais
pagriežu krānu un paceļu
izslāpušo muti uz augšu
(cik esmu debesis dzēris
zobi viemēr ir saluši)

tā es ilgi stāvu un domāju par izpostīto zemi
kas izskatās sagriezta
taisni kā ĀEsVē štatu robežas
vai šķībi greizi
kā PēEseReS autonomo apgabalu karte

bet reizēm man domāt
zeme tramīgi ienāk kopmītņu dušās
un raugās uz augšu




LIETUSPRIEKS - IV

(jaunas nēģeru meitenes dziesma)

nāc un skraidi pa jumtu
padari mani aklu
kad ienācis būdas tumsā
viņš noskūpstīs manu kaklu

nāc un nospēlē blūzu
padari mani baltu
viņa soļi tuvojas būdai
padari mani saldu

es zinu cik tev ir grūti
tu bambusu biezoknī lien
kur tecēt gar manām krūtīm
es ļāvu tev vienam vien

es zinu ka tev ir grūti
mīlēt meiteni tādu
tikai krītošam ūdenim būt
gar viņas melno ādu

neej projām un sūcies
caur griestiem un sities pret grīdu
nevar būt ka tu lūdzies
sitotes tā pret grīdu

es tev dāvāšu rotas
kad tu sakrāsies lapās
ja spēlēsi arī viņam
kad viņš gulēs man blakus

aizej vien mirkli pirms ausmas
lai saule spīd tajā rītā
nevaino manu cilti
tikai es esmu aplaupītā

bet naktī atnāc uz jumta
padari mani aklu
ielavies būdas tumsā
noskūpsti manu kaklu




LIETUSPRIEKS - V

debess ir liela un zilgana acs
kuras zīlītē sēžot
veramies augšup un domājam
kas mūs tā novēro?

bet cik esmu debesis redzējis
visas ir raudājušas

bet cik esmu debesīsi bijis
nav tur nekā

un pienāk sprukstiņš un izlido
cauri tam visam un lielās
ka caurums tur tagad
bet debesumarija vienkārši
atveras-aizveras

un nav tāda sprukstiņa bijis

viņa droši vien skaista
Marija Debesīs Iemūrētā

bez lieliska upura neuzcelt
pili gaisā ar gaisu no gaisa
ar zvaniem torņiem un bēniņiem
dūmakā grimstošām katedrālēm

bet cik esmu debesīs klausījies -
nevaid

bet mākoņi-kāmoņi upura jēri
to upuri neredz
un vareno pili nāk aprīt

un pils nobīstas
sadalās pilēs
un brūk

un nogāžas zemē
bet debesumariju neatbrīvo

un
cik debesis mani ir redzējušas
tik esmu raudājis

dzeja, kas man patīk, šķiet vispār nav laba. tā ir savāda dzeja, kas pārsteidz ar savu fizioloģismu vai šķietami neadekvātu laika plūdumu/mūža posmu.
rādās, tā pa lielam man vajag tikai pārsteigumu. un labāk, ja tas ir fiziski jūtams.


"tu skaisti dziedāji
dzeguzīt

kāpēc tu aizrijies"

***
ar acīm stiklainām un blāvām
dons noraugās uz vējdzirnavām

un pārdomā pēc kā tas ož
ja tādām taisni virsū jož

lai nonīkst tas kurš nepaciešas
lai izdzīvo kas griežas griežas

bet tos kas pārāk daudz grib zināt
tos var ar desu apklusināt

un apkārt saskrējusī tauta
jau ir no gluži cita plaukta

un es un tu un viņi viņas
kā mazas tuklas dzirnaviņas


***
es esmu apģērbts precīzi pēc formas
mans sejs ir bāls un zaļas bikses kājās
man viss ir vietā nekas nekarājas
es esmu apģērbts precīzi pēc formas

kā lietus mākonis nāk dieviņš mājās
un pārkāpj visas starptautiskās normas
es esmu apģērbts precīzi pēc formas
bet viņš pār manu galvu izčurājas


***
Ai
skaisti dziedāji
tu dzeguzīt
pat sliedes sāka šņaukāties
un sarūsēja
no migām līda augšā mīkstmieši
un aizmirsa
ka jāsargās no vēja

mēs sēdējām uz piesnigušas ielas
viens jucis zvanu tornī ālējās
un pareģojot laikus
dziesmiņa
mums gadu simtus glāzēs salēja

tad atguvuši vēsu elpošanu
mēs mēģinājām kājās piecelties
tu skaisti dziedāji
dzeguzīt

kāpēc tu aizrijies


***
es raugos tev tieši acīs
to es protu bez mācīšanās
garām braucošais tramvajs
zvana gari un izmisīgi

es raugos tev tieši acīs
es neprotu spēlēt šahu
nāk triecienā bandinieki
un matu man pilna galva

es skatos tev tieši acīs
krīt šaha pulksteņa bulta
dāma
kas reizēm ir sieviete
padodas
karalim
mats


***
nepiesauc nelaimi
lietus ir beidzies
un saule uz aukliņas izkārta žūst
mēs abi bikli maliņā stāvam
gaidām
kad viņa sasildīs mūs

siltumnīca stiklos
ledus izskusis
pamazām izstiepjas garākas ēnas
nepiesauc nelaimi
piekusis skatiens
vēro mākoņu kustības lēnās

nomierinājušies mieri
un lāses no auklas krīt smiedamās dobē
klusā mierīgā novakarē
nepiesauc nelaimi
laikam klab zobi


***
lietus nav lijis vai mēnešiem deviņiem
kļavām deguni nobiruši
rotaļu veikalā sarauktiem deniņiem
stāv mani vecie un zināmie truši

es arī iestājos rindai galā
es arī domāju ka man dos
es nezināju ka bērnība galā
es nezināju ka atšķiros

vēl samulsis ziedoju pilsētai savia
joprojām vēl ceru bez nodoma tas
ka posmā no Prāta līdz Saldētavai
ir visas dzertuves atvērtas

un lietus nav lijis vai mēnešiem deviņiem
vai tad tāpēc kāds paliks kluss
uz ielas stāv mazulis sirmiem deniņiem
un līmē norautos degunus