Jānis Vādons

 

 

***
tad es vēl dievināju šo pilsētu
vienmēr vieni un tie paši rīti
kaiju kaitinošie kliedzieni
laistītājs, kura darbu saule izžāvē
vēl nepacēlusies virs daudzstāveņu jumtiem
tukšo ielu pazemojums rītausmā
kad migla kairi smaržo no tālas mežmalas
kā jauneklim nepieejams jaunavas vainags
vienmēr vieni un tie paši vakari
gaisma visās istabās skaļais viegli būt jaunam
un tava skaistā skaistā skaistā seja
un laiks kas kā dadaists spēlējas ar divām avīzes driskām
tu esi tu neesi

plaukstās nosēdies melns putns
lēni knābā tev acis
katru reizi atskatīdamies uz mani
mums abiem mēmi kustas lūpas
visos iespējamos veidos kā nav iespējams dzīvot
visos iespējamos veidos kā nav iespējams dzīvot
bet tas putns nenogalināts tevi
es pats uz sevi saderēju
iemīlēdams šo mazo pilsētu
uz kuru neatlien neviena sliežu slieka
es pats uz sevi
un tam velnam ir tikai divas avīzes driskas

 

 

***
mani soļi lien atpakaļ manī
un atbalss kļūst atkal par balsi
tu (viņas pirksti caur lapotni
ieslīd sarkankrūtīša spalvās)
spēlējies maiga maiga ir sarkanā upe
naga gals muguras švīka
tik bieza migla pār jūru reti mēdz būt
tavs (mēness ir baltā lāča bērns
lēns ar lielu zivi un mākoņu blāvo ledu)
kailums noslīd pār mani
nakts peld gar pašiem Japānas krastiem
nav ķiršu laiks
nav (ziedi maigāk saplosītā spēļu kastē)
tavas ūdensrozes sārtā kontūra
un valgums (uz sirpja asmens šūpojas vilnis)
izslīd no lūpām dzestra agruma pilns
un tevis (paslēpsim ziedu no gaismas
paslēpsim vismaz kaut ko
un dzīvību dūkainajās spalvās)

 

***
mēs sēžam zem tilta
no pretējā krasta gaismekļu mēles šūpojas lēnos viļņos

gaiss murdošs un soļu pilns
miesas vairs nav un miesa ir akmens smaga
kad atlien un uzliek rokas vientuļu bars mūžīgo bars

viens otrā atstarodami tikai paši savu tumsu
melnu un viendabīgu

kājas ir nejūtīgas kā vasks tās notek pār oļiem
un izsīkst pie ūdens malas
ne aiziešanas ne atgriešanās
un mēs nevaram beigties
mēs izdzīvojam pieskāriena sapni un pārceļamies
tumsiešu pusē

es šonakt tev netikšu tuvāk
mēs salsim melodami ka silti
zem šī tilta pār kuru viņi ceļ plaukstas
un tajās ir tas ūdens tā straume
kuru mēs vienmēr pa vienam un katrs sevī
kā nolemtību līdz savai mūžībai dzeram

 

 

***
vilciņš griešas rudā mās
rudens mās paņem čūsku par mēli
tavs vilciņš griežas
ziemā tu piedzimi saulei
un tevi kristīja – Baltā
palos ar tevi sargāja slieksni
slīkšņu un purvāju ļaudis
un kad tu izzudi skatam
kad tevi nespēja atsaukt no vēja
viņi pielūdza mēnesi
melnu mākoni palsajā gaismā
viņi vilciņu grieza
un šņācošā čukstā
vilka tevi no sūnām laukā
no smaržas no piebūruma
kurā tu iedzimta biji
laiku un esību indi glabāt
atmiņu sargāt un atgādināt
tavs vilciņš uz rudeni griežas
rudā mās rudens mās

 

 

***
šorīt zvejnieki sastājušies kāsī
un velk laivas uz jūru

pēdas kā smilšu žurkas
mirkli lēkā starp krastmalas oļiem
tad vējš tās paķer aiz astes
un – tikai nākamais solis ir spēkā

jūra skan
un no viļņiem noraso piere
viņi visi ir jauni
nenovēršamu skaienu turp
pirmoreiz iedami ikrīta trimdā

bet šauro ieliņu
uz kuras zvejnieku māju zemie kūkumi
tik tikko paceļas virs bruģa
šorīt vējš ir aizslēdzis ciet
un tur iestrēgušais milzīgais audi
bezpalīdzīgi nolād ceļu
kurš neved nekur