Jo
---
Skurbainu balsi
tu uzrunā mani naktīs
baložu kājiņām
dip dap aizsauli staigājušām
Skubus tincini
sauc pēc savējiem
sauc pēc tuvajiem
sauc par mīļajiem

Nesauc mīļos
par mīļiem -
te tie ir
Te tavi romieši
viens otram uz kamiešiem
steberē mājup
Te -
cīnu zaudējuši
no sākta gala
mieru neredzējuši
Sēzās pie galda
virina mutes
kur vārdi - kur zobenu
uztrītās šautras

te
mana visumaigā
te
mana visuvienīgā
Mana neizsīkstošā mīlas vārsma!
karš nolīdzinājis tavas krūtis -
vai maz esi vēl sieviete

skurbainu balsi
tu uzrunā mani naktīs
sevī kavēdamās
sevi nemācējusi
nepasargādamās

skurbainu balsi
mana lietavu meita
mana ziemeļu

dip dap


---
Kāpēc gan tā nevarētu būt taisnība
Marij
Kāpēc nevar
ja puse ir tiesa
Trešdienas vakarā
tēju vārījām
tu biji
tu biji skaista

Tu biji - ak, pat nezinu
kurai dievietei pretī stājos
vien šaudīgas garaiņu tērcītes
smejot uzvirmoja tev sānos

Paliec
jel esi, Marij!
visas siltmiesu dūjas
visas mijkrēšļu baltspārnes laiskās
trīcošās papeles
glāsmainu balsi
visas "piedod, es čuču
Ja tu zinātu, kā tas ir - aizmigt
tev plaukstās
paldies
esi tepatās, Marij

kāpēc ne


---
Par pasauli
par pasauli es domāju
par zvilstošo debesu malu
tavu pievērto acu sētmalē
par vēl vienu dienu

cīrulim drupača
zvandarim piecīts -
lai nāk labi nākdama
jauna diena
lai gaidāma

Jūra skalina kājas
sevī kavēdamās
- ko tādai nerunāt
ko nesarunāt -
skatos
mūsu kājas tik lunkas
kā izpeldināti bērneļi
grūti vīstāmi seģelēs
šķērsām satīti dvielī

skatos
mūsu kājas kā vasks
mūsu prieks
saules lēruma pūslis sirdī -
tikai pārraut
un mūžu brēks
svelmē izbalējušie mati


---
Atslēga ir zem visiem logiem
vien ienāc
Es ilgojos tavas miesas
vien tad
sākas caurvēji:
Logi
atvērti vaļā līdz pašam rudenim
kad pirmoreiz nāci, un kad
es tev pirmoreiz pateicu "jā"
sit skaļi plaukstas kā govju zvani
nākot iepretī sakāvei

-Nē, mana diena
es esmu zvērs
- Nē, nakts
esmu putns
un kad tu pieskaries manām kājām
Dievs aizpeld projām kā zivs
pirms vēl rada šo sauli
un manis vēl nav
Nav logu
kas pūstu šīs vēsmas
vien krūtis, vien gūžas
bet tās jau bez Dieva
sev izveido plaukstas
Bez Dieva
tām raudot
dīgst papēžos zeme un māli
un akmens stabi, kas nav
vairs ne putni, ne zvēri

viens pēc otra
tie atver pēdējās mtues
iedzer pēdējos malkus
un sadrūp
sarūk vienlaid ar zemi