orissa_lassa

LIETUSPRIEKS - III

es atceros tramīgās kopmītņu dušas
kur izņemot spārnus
bija uzzīmēts viss
kas ar mums noticis
un stāvot rindā pie durvīm
varēja piedomāt klāt

durvis bija divas - sievietem un vīriešiem
visu dzīvi durvis mainījās vietām
un reizēm sastapās

vēl tur bija caurumi
durvīs un sienās
bet debesis tur neskatījās

kāpēc to atceros?
iebridis iekšā un vienaldzīgi
izģērbies (ja kāds novēro
lai vismaz sieviete
un cerams ne tik stulba)
lienu zem caurules dziļdomīgās un nemeklējot aukstais-karstais
pagriežu krānu un paceļu
izslāpušo muti uz augšu
(cik esmu debesis dzēris
zobi viemēr ir saluši)

tā es ilgi stāvu un domāju par izpostīto zemi
kas izskatās sagriezta
taisni kā ĀEsVē štatu robežas
vai šķībi greizi
kā PēEseReS autonomo apgabalu karte

bet reizēm man domāt
zeme tramīgi ienāk kopmītņu dušās
un raugās uz augšu




LIETUSPRIEKS - IV

(jaunas nēģeru meitenes dziesma)

nāc un skraidi pa jumtu
padari mani aklu
kad ienācis būdas tumsā
viņš noskūpstīs manu kaklu

nāc un nospēlē blūzu
padari mani baltu
viņa soļi tuvojas būdai
padari mani saldu

es zinu cik tev ir grūti
tu bambusu biezoknī lien
kur tecēt gar manām krūtīm
es ļāvu tev vienam vien

es zinu ka tev ir grūti
mīlēt meiteni tādu
tikai krītošam ūdenim būt
gar viņas melno ādu

neej projām un sūcies
caur griestiem un sities pret grīdu
nevar būt ka tu lūdzies
sitotes tā pret grīdu

es tev dāvāšu rotas
kad tu sakrāsies lapās
ja spēlēsi arī viņam
kad viņš gulēs man blakus

aizej vien mirkli pirms ausmas
lai saule spīd tajā rītā
nevaino manu cilti
tikai es esmu aplaupītā

bet naktī atnāc uz jumta
padari mani aklu
ielavies būdas tumsā
noskūpsti manu kaklu




LIETUSPRIEKS - V

debess ir liela un zilgana acs
kuras zīlītē sēžot
veramies augšup un domājam
kas mūs tā novēro?

bet cik esmu debesis redzējis
visas ir raudājušas

bet cik esmu debesīsi bijis
nav tur nekā

un pienāk sprukstiņš un izlido
cauri tam visam un lielās
ka caurums tur tagad
bet debesumarija vienkārši
atveras-aizveras

un nav tāda sprukstiņa bijis

viņa droši vien skaista
Marija Debesīs Iemūrētā

bez lieliska upura neuzcelt
pili gaisā ar gaisu no gaisa
ar zvaniem torņiem un bēniņiem
dūmakā grimstošām katedrālēm

bet cik esmu debesīs klausījies -
nevaid

bet mākoņi-kāmoņi upura jēri
to upuri neredz
un vareno pili nāk aprīt

un pils nobīstas
sadalās pilēs
un brūk

un nogāžas zemē
bet debesumariju neatbrīvo

un
cik debesis mani ir redzējušas
tik esmu raudājis

***
ar acīm stiklainām un blāvām
dons noraugās uz vējdzirnavām

un pārdomā pēc kā tas ož
ja tādām taisni virsū jož

lai nonīkst tas kurš nepaciešas
lai izdzīvo kas griežas griežas

bet tos kas pārāk daudz grib zināt
tos var ar desu apklusināt

un apkārt saskrējusī tauta
jau ir no gluži cita plaukta

un es un tu un viņi viņas
kā mazas tuklas dzirnaviņas


***
es esmu apģērbts precīzi pēc formas
mans sejs ir bāls un zaļas bikses kājās
man viss ir vietā nekas nekarājas
es esmu apģērbts precīzi pēc formas

kā lietus mākonis nāk dieviņš mājās
un pārkāpj visas starptautiskās normas
es esmu apģērbts precīzi pēc formas
bet viņš pār manu galvu izčurājas


***
Ai
skaisti dziedāji
tu dzeguzīt
pat sliedes sāka šņaukāties
un sarūsēja
no migām līda augšā mīkstmieši
un aizmirsa
ka jāsargās no vēja

mēs sēdējām uz piesnigušas ielas
viens jucis zvanu tornī ālējās
un pareģojot laikus
dziesmiņa
mums gadu simtus glāzēs salēja

tad atguvuši vēsu elpošanu
mēs mēģinājām kājās piecelties
tu skaisti dziedāji
dzeguzīt

kāpēc tu aizrijies


***
es raugos tev tieši acīs
to es protu bez mācīšanās
garām braucošais tramvajs
zvana gari un izmisīgi

es raugos tev tieši acīs
es neprotu spēlēt šahu
nāk triecienā bandinieki
un matu man pilna galva

es skatos tev tieši acīs
krīt šaha pulksteņa bulta
dāma
kas reizēm ir sieviete
padodas
karalim
mats


***
nepiesauc nelaimi
lietus ir beidzies
un saule uz aukliņas izkārta žūst
mēs abi bikli maliņā stāvam
gaidām
kad viņa sasildīs mūs

siltumnīca stiklos
ledus izskusis
pamazām izstiepjas garākas ēnas
nepiesauc nelaimi
piekusis skatiens
vēro mākoņu kustības lēnās

nomierinājušies mieri
un lāses no auklas krīt smiedamās dobē
klusā mierīgā novakarē
nepiesauc nelaimi
laikam klab zobi


***
lietus nav lijis vai mēnešiem deviņiem
kļavām deguni nobiruši
rotaļu veikalā sarauktiem deniņiem
stāv mani vecie un zināmie truši

es arī iestājos rindai galā
es arī domāju ka man dos
es nezināju ka bērnība galā
es nezināju ka atšķiros

vēl samulsis ziedoju pilsētai savia
joprojām vēl ceru bez nodoma tas
ka posmā no Prāta līdz Saldētavai
ir visas dzertuves atvērtas

un lietus nav lijis vai mēnešiem deviņiem
vai tad tāpēc kāds paliks kluss
uz ielas stāv mazulis sirmiem deniņiem
un līmē norautos degunus

***
ainava uzvar tevi
tu grāmatu ņem vai otu
attēls izmaina tevi
neslēpies - dots pret dotu
nelikties zinis par cīruļiem
vienīgais ko vēl protu
visās malās cīruļi dzied
lai tevi izskaidrotu
vai kāds ir mācījis tev
tavas sevišķās notis
redzi kā ziemelis velk
un putni uz brīdi notrīs
neiztur vēju un krīt
saplēstiem gabaliņiem
rīt atkal būs savā vietā
turies kopā ar viņiem



***
Nekas vēl nav dzimis
jūrā
peld tikai vāravas dažas
nav kur kājeles sadurt
un nav vēl radušās važas

nekas vēl nav dzimis
Akmentiņi
pavisam pavisam zaļi
un vītoli blakus viņiem
maziņāki par zāli

nekas vēl nav dzimis melnām
domām ir pasaule ciet
Dievs
māla gabalu delnā
uz pirmo darbdienu iet



***
nolieciet šķīvi man vakariņās
pasaulē tālu ir nekurta plīts
tur es iešu un iedegšu ziņas
kurās kvēlos vēl nebijis rīts

nolieciet šķīvi man vakariņās
sirds vēl dauzās kā apmulsis timpāns
un es zinu ka tālu no viņas
mājās ir maize un melleņu klimpas

nolieciet šķīvi man vakariņās
gadsimtos iekurtais noslēpums
kuri pēcnācēji to zinās
liks vienu šķīvi arī par mums