Andris Akmentiņš
LIETUSPRIEKS - III
es atceros tramīgās kopmītņu dušas
kur izņemot spārnus
bija uzzīmēts viss
kas ar mums noticis
un stāvot rindā pie durvīm
varēja piedomāt klāt
durvis bija divas - sievietem un vīriešiem
visu dzīvi durvis mainījās vietām
un reizēm sastapās
vēl tur bija caurumi
durvīs un sienās
bet debesis tur neskatījās
kāpēc to atceros?
iebridis iekšā un vienaldzīgi
izģērbies (ja kāds novēro
lai vismaz sieviete
un cerams ne tik stulba)
lienu zem caurules dziļdomīgās un nemeklējot aukstais-karstais
pagriežu krānu un paceļu
izslāpušo muti uz augšu
(cik esmu debesis dzēris
zobi viemēr ir saluši)
tā es ilgi stāvu un domāju par izpostīto zemi
kas izskatās sagriezta
taisni kā ĀEsVē štatu robežas
vai šķībi greizi
kā PēEseReS autonomo apgabalu karte
bet reizēm man domāt
zeme tramīgi ienāk kopmītņu dušās
un raugās uz augšu
LIETUSPRIEKS - IV
(jaunas nēģeru meitenes dziesma)
nāc un skraidi pa jumtu
padari mani aklu
kad ienācis būdas tumsā
viņš noskūpstīs manu kaklu
nāc un nospēlē blūzu
padari mani baltu
viņa soļi tuvojas būdai
padari mani saldu
es zinu cik tev ir grūti
tu bambusu biezoknī lien
kur tecēt gar manām krūtīm
es ļāvu tev vienam vien
es zinu ka tev ir grūti
mīlēt meiteni tādu
tikai krītošam ūdenim būt
gar viņas melno ādu
neej projām un sūcies
caur griestiem un sities pret grīdu
nevar būt ka tu lūdzies
sitotes tā pret grīdu
es tev dāvāšu rotas
kad tu sakrāsies lapās
ja spēlēsi arī viņam
kad viņš gulēs man blakus
aizej vien mirkli pirms ausmas
lai saule spīd tajā rītā
nevaino manu cilti
tikai es esmu aplaupītā
bet naktī atnāc uz jumta
padari mani aklu
ielavies būdas tumsā
noskūpsti manu kaklu
LIETUSPRIEKS - V
debess ir liela un zilgana acs
kuras zīlītē sēžot
veramies augšup un domājam
kas mūs tā novēro?
bet cik esmu debesis redzējis
visas ir raudājušas
bet cik esmu debesīsi bijis
nav tur nekā
un pienāk sprukstiņš un izlido
cauri tam visam un lielās
ka caurums tur tagad
bet debesumarija vienkārši
atveras-aizveras
un nav tāda sprukstiņa bijis
viņa droši vien skaista
Marija Debesīs Iemūrētā
bez lieliska upura neuzcelt
pili gaisā ar gaisu no gaisa
ar zvaniem torņiem un bēniņiem
dūmakā grimstošām katedrālēm
bet cik esmu debesīs klausījies -
nevaid
bet mākoņi-kāmoņi upura jēri
to upuri neredz
un vareno pili nāk aprīt
un pils nobīstas
sadalās pilēs
un brūk
un nogāžas zemē
bet debesumariju neatbrīvo
un
cik debesis mani ir redzējušas
tik esmu raudājis
es atceros tramīgās kopmītņu dušas
kur izņemot spārnus
bija uzzīmēts viss
kas ar mums noticis
un stāvot rindā pie durvīm
varēja piedomāt klāt
durvis bija divas - sievietem un vīriešiem
visu dzīvi durvis mainījās vietām
un reizēm sastapās
vēl tur bija caurumi
durvīs un sienās
bet debesis tur neskatījās
kāpēc to atceros?
iebridis iekšā un vienaldzīgi
izģērbies (ja kāds novēro
lai vismaz sieviete
un cerams ne tik stulba)
lienu zem caurules dziļdomīgās un nemeklējot aukstais-karstais
pagriežu krānu un paceļu
izslāpušo muti uz augšu
(cik esmu debesis dzēris
zobi viemēr ir saluši)
tā es ilgi stāvu un domāju par izpostīto zemi
kas izskatās sagriezta
taisni kā ĀEsVē štatu robežas
vai šķībi greizi
kā PēEseReS autonomo apgabalu karte
bet reizēm man domāt
zeme tramīgi ienāk kopmītņu dušās
un raugās uz augšu
LIETUSPRIEKS - IV
(jaunas nēģeru meitenes dziesma)
nāc un skraidi pa jumtu
padari mani aklu
kad ienācis būdas tumsā
viņš noskūpstīs manu kaklu
nāc un nospēlē blūzu
padari mani baltu
viņa soļi tuvojas būdai
padari mani saldu
es zinu cik tev ir grūti
tu bambusu biezoknī lien
kur tecēt gar manām krūtīm
es ļāvu tev vienam vien
es zinu ka tev ir grūti
mīlēt meiteni tādu
tikai krītošam ūdenim būt
gar viņas melno ādu
neej projām un sūcies
caur griestiem un sities pret grīdu
nevar būt ka tu lūdzies
sitotes tā pret grīdu
es tev dāvāšu rotas
kad tu sakrāsies lapās
ja spēlēsi arī viņam
kad viņš gulēs man blakus
aizej vien mirkli pirms ausmas
lai saule spīd tajā rītā
nevaino manu cilti
tikai es esmu aplaupītā
bet naktī atnāc uz jumta
padari mani aklu
ielavies būdas tumsā
noskūpsti manu kaklu
LIETUSPRIEKS - V
debess ir liela un zilgana acs
kuras zīlītē sēžot
veramies augšup un domājam
kas mūs tā novēro?
bet cik esmu debesis redzējis
visas ir raudājušas
bet cik esmu debesīsi bijis
nav tur nekā
un pienāk sprukstiņš un izlido
cauri tam visam un lielās
ka caurums tur tagad
bet debesumarija vienkārši
atveras-aizveras
un nav tāda sprukstiņa bijis
viņa droši vien skaista
Marija Debesīs Iemūrētā
bez lieliska upura neuzcelt
pili gaisā ar gaisu no gaisa
ar zvaniem torņiem un bēniņiem
dūmakā grimstošām katedrālēm
bet cik esmu debesīs klausījies -
nevaid
bet mākoņi-kāmoņi upura jēri
to upuri neredz
un vareno pili nāk aprīt
un pils nobīstas
sadalās pilēs
un brūk
un nogāžas zemē
bet debesumariju neatbrīvo
un
cik debesis mani ir redzējušas
tik esmu raudājis