Edvīns Raups
~~~
tavs kāzu plīvurs Tuvplānā
jūras klinšainais krasts ar
svētbilžu lauskām Kas
ir lirika viņa
jautā kas
izsprucis Dievam no
pirkstiem Vai
pavediens
mans


~~~
Tad pieskaries šeit
šajā vietā Kur
nekas vairs nav labojams

Mani kalni ir augstāki manas
bedres ir dziļākas Metafiziski
ierobežots aparu lauku
pēc kura ilgojas
sirds Aparu
vēlreiz

katram ir sava mitoloģija mīļā

Neviens nepārnāk mājās
tāpat Mana būtība - mana
robeža cik gan tālu es redzētu ja nebūtu
debess priekšā

Laiks tikšķošais un laiks mēmais
virši rūsganie un virši tumši brūnie

Uzrunu plašums

Tavi izspūrušie mati drebina galvenās atbildes
kristālisko režģi
kamēr manu acu
pirkstu galos beidzas tava
bezgalība

Ko tu iesāksi es jautāju vēlreiz
ar šīm debesīm kurās nav
nevienas minūtes
nevienas brīvstundas
vai atpalikušu rādītāju

Kas ir ši platmale
kas ir šīs ilgas un apvāršņi
kas sasodīti pavirši sagaida īstenību
uz mūsu gultas
malas

Tad pieskaries šeit
šajā vietā kur
nekas vairs nav labojams

Vienmēr tu stāvi
kā ārpuse
kad atveras manas poras Vienmēr
kad sirdspuksti atgādina haosa druskas
tur iepakaļ Tajā vietā kur tu biji nebūtība
sāpes bez miesas un ilgas tapt ieraudzītai
tuvāk Bet liesmas tev brīvi staigāja cauri
Nekas bija tava kleita un asins un tu sauci skaļi
Nāc atpakaļ Kungs stāvi man priekšā lai
es jūtu aci pret aci ilkni pret ilkni lai
ēna droši atkal sitas
pret zemi

ak lietusgāze
ak pirmdzimtais lietus
manā ādā

Tad pieskaries vēlreiz šeit
šajā vietā Kur
nekas vairs nav labojams


~~~
krīzes vecums pienāk arī zīdainim
es atceros ieleju kurā mani nevarēja dabūt rokā
jo es biju lēnāks kā baltais putns
mātes krūtīs Pat lēnāks kā vanags
kas atlidoja saukdams Mums viena asins
tev un man Lēnāks kā tā vieta
kurā satek bezdibens ūdeņi un no kuras
Kolumbs tagad raksta saviem mazbērniem -
Kungi jūs maldāties šeit ir cietzeme
un tikai


~~~
mūžs ir vienīgais kas pienākas
tāpat Kā pēkšņas
tirpas
sievu tirpas
kad viņas sauc: nē, tu neko tādu
nepiedzīvosi
mūžīgās kausa alkas pēc kaut kā neizlejama
kad nav laika pat īstenībai
starp mums N a v
l a i k a pat žēloties
ka neko labāku par sevi
neizdomāsi