Man sabtransā šodien viens pirmspensijas vecuma kungs pālī piedāvāja sadot pa galvu par to, ka pārsēdos citur, nikni šņācot: "Varbūt jūs, lūdzu, varētu cilvēkiem negulties virsū." Apstulbu par šādu piedāvājumu, žigli ieņēmu cīņas pozu, būdama gatava vai nu sist, vai nu saukt policiju, vai nu skaļi sūtīt suku nahuj, taču priekšā piesteidzās random vīrietis ar skaļu "Izvēlies izteicienus, kretīn, vai arī pats tūlīt dabūsi pa purnu!" Pašai atlika vien nicīgi un uzvaroši veco lopu nopētīt, bet tas taču nav viss, jo nekas dzīvē nenāk par brīvu - "glābējs" pēcāk ne tikai izsekoja mani cauri visai Maximai, kurā iegāju pēc enerdžī drinka, bet arī saņēmās piedāvāties pavadīt līdz mājām.
Galvenais, ka es jau kārtējo reizi paspēju sapriecāties, ka ir uz pasaules arī tādi vīrieši, kas kaut ko dara vienkārši tāpēc, ka ir normāli vīrieši, bet nē, visur kaut kādi slēptie nolūki, kaut kādi centieni iepazīties, izdrāzt, atzīšanās mīlestībās un kas tik vēl ne! Man nekad dzīvē nav bijis vīrieša-drauga, jo tas, ko esmu noturējusi par parastu draudzību, agri vai vēlu pārvēršas par "Oktobri, es gribu tev pateikt ko svarīgu .." Kas, pie velna, ir ar tiem večiem?
Kremt, ka neesmu vīrietis, - es tam dzērājam tādu "a gribi es tev pa purnu sadošu?" parādītu, ka viņš ilgi spogulī uz savējo (purnu) nespētu skatīties. Riebjas tie nedaudzie brīži, kad sajūtos vāja. Būtu es džeks, droši vien konstanti staigātu apkārt ar beibola nūju, jo, lai arī fiziska vardarbība man šķiet pretīga, vismaz reizi pāris nedēļās es uzraujos cilvēkiem, kuriem ne tikai gribas izsist zobus un sakropļot seju, bet arī salauzt abas kājas, tā kā piedzimt par sievieti, iespējams, bija pareizā izvēle, citādi pret mani jau sen būtu ierosinātas pāris krimināllietas par smagu miesas bojājumu nodarīšanu - no sievietes primitīva izdzīvošana prasa intelektu, ne brutalitāti.