Kā agrāk man  patika Nina Simona, Kleptons un Džoplina, tā šodien es smērējos pa sienām, klausoties Florence + The Machine. Es te tagad salīdzinu nesalīdzināmo, un tomēr nav nekā cita, ar ko es pēdējā pusgada laikā spētu identificēties vairāk, un spēja sevi atpazīt ir vienīgais patiesi būtiskais kritērijs, pieņemot lēmumu "patīk/nepatīk", jo mēs sev patīkam, mums patīk vietas, lietas un cilvēki, kurus redzam līdzīgus sev, savām izjūtām, - es tam no visas sirds ticu.
Vēl esmu stabili uzsēdusies Trentemøller. Tā tas ir, vai ne, dzīvē nekas gadiem nemainās, taču vienā brīdī viss ir pilnīgi citādi.