Obser Ver

Vecmāmiņa pa kluso mani bērnībā izglītoja par dažādiem notikumiem iz 20. gadsimta vēstures. Par to viņai bija, varētu teikt, pavisam praktiskas zināšanas, jo bija dzimusi 19. gadsimtā. 1897. gadā, ja gribam būt precīzi, un līdz pat saviem vairāk kā 90 gadiem bija saglabājusi gan skaidru domu, gan labu atmiņu. Gan par revolūcijas laiku Maskavā, gan par zemnieka trekno dzīvi brīvvalstī, gan par bēgšanu 44-tajā. Par to, kas bija pēc tam, gan īpaši nestāstīja. Un protams, amerikas balsi viņa vienmēr klausījās. Dievs svētī Latviju viņa man nemācīja (vismaz neatceros), bet ar lepnumu reiz demonstrēja, kā prot dziedāt ne vairāk ne mazāk kā Боже, Царя храни! Gluži primadonna viņa savos 80+ gados vairs nebija, tāpēc uztvert skaņdarba himniskumu no viņas dziedājumu īpaši neizdevās. Šodien nez kāpēc to atcerējos un diezgan ilgi un aizrautīgi klausījos. Patika!

1986. gadā pierīgas mazpilsētas vidussskolā nekas pārāk daudz vēl neliecināja par Lielajām Pārmaiņām. Tāpēc arī jaunais censonis, tiklīdz nosita četrpadsmit, pieteicās kļūt par komjaunieti, proti, vissavienības ļeņina komunistiskās jaunatnes savienības biedru. Patiesībā, pieteikšanās bija ar mazliet gadījuma raksturu, jo pilnīgi drošs par to, ka tur stāties tiešām vajag, bija tikai inteliģentais klasesbiedrs, un, tā kā viņam to negribējās darīt vienam, tad kompānijas pēc piekrita arī jaunais censonis. Inteliģentajam klasesbieram to bija iestāstījis viņa tēvs, augstskolas mācībspēks, apgalvojot, ka "bez tā nekur nevarēs izsisties". Jaunajam censonim nekādu plānu "izsisties" nebija, kā arī nebija īsta priekšstata, ko tas patiesībā nozīmē. Bet, ja inteliģents saka, ka noderēs, tad lai iet.

Par komjaunieti bija jāmācās. Statūti un droši vien vēl kaut kāds Svarīgs Materiāls, jo uzņemšana notika ar tādu kā eksāmenu, gan skolas līmenī, gan rajonā, kur arī izsniedza apliecību un attiecīgo bižutērijas izstrādājumu. Eksāmenā bija jāzin visādi svarīgi fakti, lai spētu atbildēt uz jautājumiem tipa, "Cik komjauniešu piedalījās ziemas pils ieņemšanā?", "Kā sauc tāda un tāda līmeņa sekretāru?".

Skolas eksāmens bija grūtāks, rajonā tur pavisam formāli, iesauca iekšā visus skolas kandidātus barā un pēc kārtas pa jautājumam:
"Kā sauc Rīgas rajona komjaunatnes komitejas pirmo sekretāru?"
"Ivars Priedītis", lepni un ar atvieglojumu, ka jautājums ir viegls, noskaldīja jaunais censonis.

Tad rajona funkcionāri visam bariņam metās piespraust nozīmītes. Jaunajam censonim trāpījās kāda neveikla būtne, kas nomocījās ar vienu nozīmīti, kamēr citi piesprauda pa 2-3. Skaidrs tak, ka arī bižutērijas rūpniecība tolaik ražoja totālu brāķi, kuru normāli piespraust žaketes atlokam nebija iespējams, vajadzīgas bija īpašas iemaņas.

Nopriecājos par pakalpojumu http://www.ltv.lv/lv/ltv/pakalpojumi/820/, iedomājos vēlēšanos un lūdzu, lai piepildās.

( tālāk sarakste )

Astoņdesmito gadu beigās bridžam piemita aizliegtā augļa pavisam neliela piegarša. Tiešām, pavisam neliela. Jo "process jau bija aizgājis" un kārtis rokās vairs netika automātiski uzskatītas par skolnieka nodarbošanos ar azarta spēlēm. Īsti nav zināms kādas tam varēja būt sekas, bet visi zināja, ja skolā pieķers labi nebūs (kārtis toč atņems!), un policejiskā valstī prātīgie cenšas neizmēģināt, ko tik visu varas pārstāvji viņiem varētu piespēlēt. Tātad, priekškars bija kritis un bridžu tagadiņ varēja spēlēt sakot, ka nodarbojamies ar sportu.

Līdz sportam tur bija patālu, bet solīšanā un izspēlē ielauzīties sanāca. Pēc skolas beigšanas dzimtajā mazpilsētā tika atklāts spēcīgs bridžists-amatieris, viņš arī vietējās kaimiņskolas direktors. Bridžs nonāca jaunā līmenī, tagad kļuva skaidrs, kā šlemus nosolīt. Tikām līdz Steimana konvencijai - jautājums par mažora četrinieku pie beztrumpja sadalījuma. Ar izspēli gan progress (ja vispār bija) bija krietni lēnāks, tāpēc arī līdzdalība pāris turnīros beidzās ar vidēja mēroga izgāšanos.

Sportiskā plāksnē bridžs deva pavisam viduvēju rezultātu, toties sociālajā notika zināms uzrāviens. Izrādās, ka bridža spēli var harmoniski savienot ar krietni grādīgu dzērienu lietošanu. Tie bija agrīnie deviņdesmitie, un nebija pieņemts raukt degunu arī tad, ja galdā nonāca tīrs klavierdzēriens. Tad skolas direktora dzīvesbiedrene - jauka un atsaucīga būtne - padzina cienījamos bridžistus no sava dzīvokļa, un spēle turpinājās netālās skolas direktora kabinetā. Spēles beigu stadijā tika solīti tikai šlemi, parasti ar rekontru.

Laiki strauji mainījās, skolas direktors sen vairs nav skolas direktors, un bridža censonis uzmētā pa roberim labi ja reizi piecos gados, lai konstatētu smadzeņu darbības īpatnību - izstumt dziļākos slāņos ne pārāk pielietojamu bagāžu.

Astoņedesmitajos gados mazpilsētas vidusskolniekam vasaras bija zināmā mērā nolemtas. Valsts Agrorūpnieciskais Komplekss cieta no hroniska darbaspēka trūkuma, tāpēc jūnijā veltīt sevi biešu laukam drīzāk bija topošā pilsoņa pienākums, nevis brīva izvēle piepelnīties.

Pret Lotosu vidusskolniekiem attieksme bija drīzāk pozitīva. Galvenie plusi ir zināms attālums no pastāvīgās dzīves vietas, kurā vienība tiek nometināta, viena vai divu pavadošo skolotāju uzraudzībā. Iegūt savā rīcībā kādu pilienu mūžības bija ļoti vienkārši - skolotājam saki, ka vakarā jāaizbrauc mājās, tipa. Beigu beigās, varēja neko neteikt, tak nejau naktī kāds iet pārskaitīt gultā gulētājus.

Runā, ka vidusskolnieki lotosa nometinājumā izklaidēja sevi nodarbojoties ar sportu, iestudējot šekspīru un tamlīdzīgi, bet pilnīgi droši zināms, ka dažādu dziru patērēšana bija ļoti izplatīts laika īsināšanas paņēmiens. No šībrīža pozīcijām raugoties, nav īsta izskaidrojuma, kādā veidā nākamajā rītā 8-nulle nulle bija iespējams nonākt svelmainajā biešu laukā, bet tas vienmēr kaut kā izdevās. Pareizi jau vēsture māca, ka feodālā iekārtā klaušu darbam produktivitātes nebija, a tas varētu būt arī tāpēc, ka naktīs koda.

Sēžam vagā ar Valdiņu, apspriežam iepriekšējās nakts varoņdarbus, līdz uznāk Slāpes. Par laimi saskatāmā attālumā ir mājas, tur aka droši vien...Ieejam pagalmā palūgt atļauju pasmelt no akas. Tur uzrodas sirms vīrs, un burkšķ kaut ko, ka nebūs nekāda aka un vedina mūs uz puspagrabiņu ceriņkrūmu pavēnī. No turienes tiek iegūta burka ar balti duļķainu dzērienu. Ierūgušas bērzu sulas bez jelkādām piedevām, pagaraba temperatūrā. Acīs iesprāgst asaras no aukstā, kodīgi skābā padzēriena un droši vien no laimes par neticamo remdinājumu.

Neviens cits bērzu sulu patērēšanas gadījums atmiņā nav saglabājies.

Darbu atrast 80-to gadu vidū bija vienkāršāk par vienkāršu, arī tad ja tu esi mazpilsētas pamatskolas 8. klases skolnieks. Atlika tikai aiziet uz kādu kantori un pieteikties. Cūku fermā ņēma visus pēc kārtas, kaplēt viskaut ko arī varēja dabūt bez grūtībām. Bet LABU darbu - nu akurāt kā tagad - bija jāmeklē caur paziņām. Tā nu sanāca, ka mamma sarunāja vietu gaļas kombinātā.
( tālāk ir detaļas par gaļas pārstrādes procesu )

Deviņdesmito gadu pašā sākumā jaunais censonis studēja, savukārt, pa vasaru nolēma piepelnīties. Pārejas perioda ekonomikas grūtības līdz galam nebija par sevi likušas manīt, tādēļ dabīga izvēle krita uz 1. kategorijas betonētāja pozīciju mazpilsētas celtniecības uzņēmumā.

( tālāk )

Astoņdesmito gadu sākumā manai vecmāmiņai bija jau pāri astoņdesmit. Es biju 4.c klases pionieru pulciņa trešā posma posmvedis. Vecmāmiņa nez kāpēc 24. decembrī par katru cenu pieprasīja, lai mans brālis (ar trīs mūzikas skolas klasēm) spēlē kaut kādas dīvainas dziesmas - viena saucās "Klusa nakts, svēta nakts". Dziesmas vārdi bija uz saburzītām lapiņām, un rakstīti teikumos, nevis pa rindiņām, kā kārtīgai dziesmai pienāktos. Vārdi bija ārkārtīgi nesaprotami, un tā kā skolā neviens tos nelika mācīties, tad neviens arī tos nemācījās un nezināja. Toties ar pilnu krūti uzsākt dziesmu "KLŪ-USA NAKTS, SVĒ-ETA NAKTS, M-M-M-M-M" visi bija iemanījušies.

Te, vienu gadu repertuārā parādījās dziesma ar krietni jautrāku motīvu un saprotamāku tekstu:

Jūs bērniņi nāciet ar priecīgu prāt pie silītes Betlemē(wtf?) visi nu klāt

Nesaprotamos vārdus atmetam, un, ja ņem vērā, ka 3. posma posmvedim nav ne mazākās nojausmas, kas ir Betleme, tad pāri paliek tāds kā aicinājums sivēniem uz maltīti. Vēl jāpiebilst, ka vidūšīgākais dziesmu dziedātājs ir tieši vecmāmiņa, kurai gadu nasta bija darījusi krietni čerktošu balss tembru. Šķiet, ka šī asociācija ir diezgan nopietni iegūlusi apcirkņos, neraugoties uz aizpildītiem robiem izglītībā par Betlemi utml. lietām.

90-to gadu beigās Jaunais censonis nodarbojās ar pētniecību. Īstu un varbūt pat arī nopietnu. Tā rezultātā beidzot publicēšanai tiek pieņemts viens viņa raksts konferencē, kas notiek nelielā Somijas pilsētā.

( tālāk )

90to gadu pirmajā pusē cirslītis aktīvi dziedāja korī un vajāja bakalaura grādu Universitātē. Pēc tam, kad koris nodziedāja pāris dziesmiņas kādas politiskās partijas ziemassvētku pasākumā, bija nopelnīti labi līdzekļi pašiem savam Kora Pasākumam.

Koris skaitījās kaut kāda tur Rīgas nomales kulčaka paspārnē, tādēļ 1994. gada 14. janvārī (piektdienā) jaungada pasākums notiek tieši tur. Jauktais koris nozīmē, ka tusiņā meiteņu ir vairāk nekā zēnu, kas nevar nepriecēt. Vārdu sakot, sestdien no rīta, uz centru braucot (ar vairs nebūt ne pirmo attiecīgā maršruta autobusu), aktīvākie koristi vēl dzēra šņabi no kakliņa un skaļi dziedāja (ciest nevaru šitādus lopus!).

Centrā daži pavisam aktīvi koristi nolemj vēl padzert aliņus kondženes kafūzī. Viņi pavisam bija trīs - divi bračkas un vēl viens. Patiesībā, viņiem bija jāsagaida savi transporti (vilciens, autobuss), lai dotos uz savām pierīgas dzīvesvietām. Laiks bija apmēram 1.5 stundas.

Ap 15.30 cirslīgais pasākuma dalībnieks juta filmu trūkstam, tāpēc(!) pa kluso (kamēr abi pārējie gāja atliet), aizjoza uz savu vilcienu. Rietošās saules stari krita pār peronu, kad tika atrasts attiecīgais transporta līdzeklis, noskaitīts otrais vagons no sākuma (visi krutie brauc otrajā vagonā) un piesēsts. Tagad ap stundu garš brauciens, tāpēc mazliet pievērsim acis...tāks... Atveram acis. Re, ārā tumšs, un vilciens taisni ieiet stacijā. Ātri ārā! Hm, kaut kas nav īsti riktīgi. Nez kas uz tās stacijas rakstīts.

( tālāk )

Tajos laikos, kad mazumtirdzniecībā pastāvēja pilnīgs monopols, fokuss uz klientu nebija tirdzniecības iestāžu stiprā puse. Monopolists saucās LPBS - latvijas patērētāju biedrību savienība (lai ko tas arī nozīmētu).

( tālāk )

Mans mīļākais gadalaiks ir maija pēdējā sestdiena. Tam ir sava vēsture.

80-to gadu beigas, mazpilsētas vidusskolā tikko beidzies mācību gads. Vēl tagad atceros, ar kādu atvieglojumu uztvēru šo notikumu, jo 9.klase bija padevusies krietni grūta. Man, kopumā sekmīgam un uzvedīgam jaunietim, 3. ceturksnī krievu gramatikā bija apaļš 2-nieks. Nelīdzēja arī klases audzinātājas lūgšanās un mana raudāšana - "sierenes učuks" vienkārši mani nevarēja ciest, un tas bija abpusēji. Bet tagad - mācību gads cauri, nekādu vasaras darbu vai tamlīdzīgas figņas nav. Lafa līdz septembrim.

( tālāk )

Es neatceros gandrīz nekā, ko mācījos nedēļu ilgos kursos pagājušā gada augustā. Knapi atsaucu atmiņā, ko mācījos pirms gadiem 15. Toties atceros gandrīz visu, kas notika pirms gadiem 30.

Septiņdesmito gadu otrā puse, stagnācijas ziedu laikos mazpilsētā kā sēnes aug 3stāvīgās daudzdzīvokļu mājas. Blakus tiek būvēts bērnudārzs, uz kuru man nākamsezon būs jāiet. ( tālāk )