Obser Ver -

Mans mīļākais gadalaiks ir maija pēdējā sestdiena. Tam ir sava vēsture.

80-to gadu beigas, mazpilsētas vidusskolā tikko beidzies mācību gads. Vēl tagad atceros, ar kādu atvieglojumu uztvēru šo notikumu, jo 9.klase bija padevusies krietni grūta. Man, kopumā sekmīgam un uzvedīgam jaunietim, 3. ceturksnī krievu gramatikā bija apaļš 2-nieks. Nelīdzēja arī klases audzinātājas lūgšanās un mana raudāšana - "sierenes učuks" vienkārši mani nevarēja ciest, un tas bija abpusēji. Bet tagad - mācību gads cauri, nekādu vasaras darbu vai tamlīdzīgas figņas nav. Lafa līdz septembrim.



Klases aktīvākā daļa nolēma atzīmēt mācību gada beigas ar nelielu pārgājienu (bez pvadošajiem skolotājiem, protams). Teltis un guļammaisus uz plānoto galapunktu aizveda viena biedra tētiņš ar UAZu. Pārgājiena dalībniekiem stāvēja priekšā divi uzdevumi: nopirkt kaut ko alkoholisku (1) un nonākt galpunktā (2). Dienas kārtības 1. punkts totāli izgāzās (80tie gadi, paši saprotiet), bet kaut kur uzradās apmēram 3 pudeles alus uz apmēram 5 dzerošiem tīņiem. Pilnīgs nekas.

Pārgājiens - tas ir mazliet par skaļu teikts. Līdz galapunktam ir apmēram 2h gājiens, tur laiks tika pavadīts kurinot ungunskuru, pīpējot no Maskavas atvestas cigaretes "Визит" un dziedot atmodas laika šlāgerus visu nakti. Brokastīs ugunskurā cepti zivju tefteļi tomātu mērcē.

Šis pavisam nenozīmīgais pasākums lika pamatu ilgstošai tradīcijai.

Nākamajā gadā tika pievērsts krietni vairāk uzmanības sagādes jautājumam. Alus tika meklēts un pirkts, plānojot pasākuma apmeklētāju skaitu. Tika identficiēta vajadzība pēc 5 kastēm alus. Uz veikalu tika sūtīts mūsu klases motobraucējs, mocim piekabinot divriču ķerru. Tad tika sarunāts cita klasesbiedra brālis, kurš alu aizveda uz galapunktu ar savu žiguli.

Izrādījās, ka klases meitenēm šāds pavērsiens būtiski mazināja interesi par notikumu. Pasākums tik un tā sanāca krietni interesantāks un, galvenais, morāle - arī ar 100 pudelēm alus var nepietikt. Kā arī atmiņa - rēta uz īkšķa, kas radās no rokā sasistas alus pudeles (saskandinot).

Tā tas turpinājās gadu no gada, 7 vai 8 reizes pēc kārtas, ar katru gadu arvien paplašinot kompāniju un palielinot alkohola daudzumu. Atceros, ka reiz gadījās "aizmigt" ar kājām ārpus telts. Odi sakoda kājas tā, ka pirmdien uz universitāti braucot nevarēju uzvilkt kurpes - kājas ap potītēm bija sapampušas. Reiz kāda klasebiedra sena drauga vecs paziņa pasākumā ar tuteni sāka vajāt visus pārējos, līdz dabūja pa štangu.

Ap to laiku jau tradīcija bija sevi tā kā izsmēlusi. Bet maija pēdējā sestdiena joprojām ir mans mīļākais gadalaiks.